ligavasiluna's Blog

23 marts, 2012

Pavasaris.

Filed under: Nekategorizēts — Līga Vasiļūna @ 14:19

Lai gan pavasaris sācies, pagrabā vēl šis tas iegūlies no rudens – lieku pārdošanā visu, kas saaudzis vairāk, kā spējām noēst. Izaudzis Ērbergē, audzēts bez ķīmijām, zemē, kura tādu gadiem nav redzējusi, pie maniem vecākiem, jo primāri audzēts maniem bērniem:) :

1.Ķirbis-dažādas šķirnes, palikuši nelielie, ap 1,5-4 kg, lielākos būsim uzveikuši paši un truši – 0,25Ls/kg

2.Pētersīļi. Buntīte – 0,20Ls

3.Sarkanās bietītes, palikušas diezgan daudz,ir gan lielas, gan vidējas, gan mazas – 0,15Ls/kg

4.Puravi – 1.20Ls/kg

5.Saldētas dilles – pagājušā sezonā saliku dikti par daudz, ziemā neapēdās ~50gr. – 0,20Ls

6.Sīpoli-0,25Ls/kg, ir arī sarkanie -0,35Ls

Var sarunāt arī lauku pienu, jo mammai ir vairākas govis un paši sev veda neregulāri, bet dienu vēlaties svaigu pienu – jāpiesaka, lai var līdz Rīgai atvest laikus.

rakstīt ligavasiluna@gmail.com

25 marts, 2011

Kārtējais ēdiengatavošanas žurnāls.

Braucot sabiedriskajā netīšām noklausījos reklāmu, ka ir iznācis jauns žurnāls Mājas virtuve.  Tā kā iznāk gatavot gana daudz, ja esiet 5 cilvēki ģimenē – tad , protams, jaunu ēdiengatavošanas žurnālu iznākšanas info mani piesaista. Kioskā palūdzu numuru un jau pirmo aci uzmetot redzams – kārtējais plānais žurnālītis ar 24 lapām un 27 receptēm. Izdevējs – tas pats, kas izdod Vesti, Vesti Segodņa pļus, Telvīzijas programmu un vēl virkni, ko neuzskaitīšu – SIA press distribution center. Man gan pilnīgi vienalga, kas to izdevis. Un valoda, kādā izdod, ar nav tik būtiska, jo varu izlasīt gan latviski, gan lietuviski,  gan krieviski, gan vāciski, gan franciski. Ja gribu. Šoreiz par ko citu….

Nezinu kā jums, bet man kaitina šo ēdiengatavošanas žurnālu plānie vāki. Droši vien izdot ar tiem ir lētāk, bet  – ai, kā kaitina. Tā pati nelaime ir gan Ievas virtuvei, gan Dienas ēdieniem. Ziniet – tad man paliek nebūtisks saturs un viss tas žurnālis, ja  nav iespējams to lietot vairākkārt un kopā ar bērniem. Vēlams.  Vai tiešām izdevējs domā, ka man patīk gatavot ēdienu no apdriskāta žurnāla, kuram jau pie pirmās lietošanas vāki noplīst, kurš šķirstot lokās, krokojās tā, ka pēc pāris šķirstīšanām izskatās kā samīcīts. Jūs domājiet, ka es tik nevīžīga, ka vienā mirklī žurnāls tāds?  Vai izdevējs domā, ka tikai skata pēc žurnālu nopērk, uztaisa kādu recepti un izmet? Vairums, ja pērk vai abonē – tos krāj un ik pa laikam paškirsta, lai pagatavotu kaut ko. Bet droši vien izdevējiem ir izdevīgi, ka lietotājam – lasīt – lasītājam ir īsa atmiņa un viņš pērk un pērk nākamos numurus ar vēlmi kaut ko arī pagatavot no tā visa, lai pēc kāda ēdiena pagatavošanas izlidinātu noplukušo žurnālu pēc dažu mēnešu pamētāšanās pa māju…

Otrs – ja žurnāls vāka pieteikumā raksta – ” LABĀKO PAVĀRU MEISTARKLASE”, tad piedodiet, bet es, kā lasītājs, kas gatavos šīs receptes, gribu zināt – kas ir tie labākie pavāri.  Kaut vai tie ir Krievijā dzīvojošie, par cik žurnāls izskatās tulkots (ja tā nav, tad atvainojiet…), bet es gribu zināt – kas. Žurnālā nav itin nekur minēts, kas ir šie labākie pavāri.  Vai arī es esmu drausmīgi smagi pārpratusi un žurnāls ir tomēr adresēts – labākajiem pavāriem, nevis tādiem, kā man – pilnīgiem diletantiem. Vai tomēr  adresēts visiem un reizē – nekam. Pēc pieteikuma uz 1.vāka tas īsti nav skaidrs. Žurnāls ir drausmīgi bezpersonisks. Vai arī esmu totāla blondīne un vienkārši neko nesaprotu.

Latvijai pietrūkst laba izdevuma latviešu valodā ar BIEZĀKIEM vākiem, kas nenodriskājās pēc dažām lietošanas reizēm. Kaut vai tulkota.

Visi metušies izdot entos žurnālus ar plāniem vākiem. Piedodiet, es droši vien nebūšu jūsu mērķauditorija, jo man kaitina tie plānie vāki un dažu reižu lietošana. Labāk nopērku kādu pavārgramatu, kaut arī žurnāli visi maksā zem lata – piemēram, Mājas virtuve  un Ievas virtuve- 0,59Ls, Dienas ēdieni – 0,55Ls.

Tomēr gada laikā tā ir nelielas pavārgrāmatas cienīga summa. Vai izvēle ir 12(Dienas ēdieniem tie būs 24 žurnāli, par cik iznāk 2x mēnesī) nodriskāti žurnāli ar 24 lapām katram numuram(gadā 288 lapas, kurās daļu aizņem vāki, reklāmas u.c…),  +/- 30 – 40 receptēm(Dienas ēdienos pat mazāk, bet izdevumā pieplusots par vīniem u.c, kas aizņem savu tiesu lapu…)

Dienas ēdieni – ~ 20 receptes + padomi,  ja to tā var nosaukt,( un protams, jāņem vērā arī tas, ka Dienas ēdieni iznāk 2x mēnesī), tirāža 20 tūkstoši eks.

Ievas virtuve – 40 receptes, tirāža 46 700 eks.,

Mājas virtuve – ap 30 receptēm(1.numurā 27 receptes) , tirāža 13 tūkstoši –

Vai izvēle tomēr ir laba  pavārgrāmata – teiksim, uz dullo izvilku no sava plaukta  izdevniecības Madris tulkoto un izdoto  Majas Sēderbergas grāmatu Veselīga dabas virtuve – daudz krāsainu bildīšu, ne tikai ar ēdieniem, bet arī dabas skati. Ap 70 lapām jeb 140 lappusēm ar 110-120 receptēm – maksā 6,10 Ls(Zvaigzne ABC tirgo pa 7,80Ls). Bet noteikti ar daudzkārt vairāk receptēm līdzīgā summa var minēt kaut vai Zvaigznes ABC izdoto Juronkuļa lielo pavārgrāmatu. Receptes – 1550. Bildes gan nebūs. Cena mazliet zem 7 latiem.  Varēsiet gatavot līdz nemaņai.

Salīdzinājumam – Ievas virtuve abonējot 5,99Ls(tātad tie paši 6 lati vien sanāk) vai pērkot 8,28 – receptes gan daudz sanāk – ap 480 gadā – protams, Majas grāmata ar savām 110-120 receptēm galīgi nevar sacensties, bet ja ņem vērā faktu, ka tev jābut dikti uzmanīgam lietojot, lai pēc paris reizēm vāki paliek vietā un vispār tas žurnāls lietojams…. Mājas virtuve žurnālam  principā tas pats – tikai receptes mazāk – gadā ap 330(domāju ka diez vai citos numuros būs vairāk kā pirmajā, kaut pieteikts ap 30 receptēm katrā numurā).Recepšu 3x vairāk, bet…

Es esmu no tiem, kam patīk grāmatas, žurnālus šķirstīt, bet – labā izpildījumā. Pretējā gadījumā man drukāto nevajadzētu vispār – internets ir pilns ar ļoti labām receptēm. Ja man tikai receptes vajadzētu – pietiktu ar internetu. Drukātie kulinārijas brīnumi ar dranķīgi plānajiem vākiem agrāk vai vēlāk mirs dabīgā nāvē. Kamēr vecākā paaudze lieto – tikmēr dzīvos, bet…Domāju, ka mana paaudze – 30-40 gadnieki un jaunāki dod priekšroku internetam, nevis dranķīgam izpildījumam. Par cik mēs esam pelnošā paaudze, tad daudzi nopērk, ja var to atļauties.  Zinu, zinu, ka Ievas virtuvei tīri labi iet. Lielākā tirāža no šiem izdevumiem. Pagaidām. Droši vien arī Dienas žurnāliem pārāk slikti neiet. Jo latvieši grib lasīt latviski. Pretējā gadījumā diez vai latvietis pieciestu tik dranķīgu izpildījumu…

Bet…Es domāju tāpat, kā dažas dienas atpakaļ teica Dailes teātra režisors Mihails Gruzdovs par pavisam citu tēmu irntervijā, ko drīzumā publicēs Latvijas avīze(man tika tas gods fotografēt)  – LAIKS VISU SALIEK PA VIETĀM.

PS: ņemot vērā, ka strādāju vienā no lielākajām izdevniecībām Latvijā par fotogrāfu – šeit tiek rakstīts un publicēts tikai mans PERSONĪGAIS VIEDOKLIS.

24 marts, 2011

Pavasaris klāt! Lāči veļas no migas laukā.

Jā, es arī esmu pamodusies. Patiesībā es ziemā tiešām jūtos kā lācis, kam īsti nedod miera gulēt un nomodā tā isti atrodās ne tur. Ziema noteikti nav mans gadalaiks:D Radi un paziņas metās slepot un veikt visādas citas aktivitātes, bet es…Nuuu, protams, man patīk, kā nu ne. Bet neteiksim, ka es ģībstu no sajūsmas un gandarījumā berzēju rokas, ka nu ir sniedziņš, ledus. Nu tik būs. Tīri kā fotogrāfs gan esmu starā par sniegotu ziemu. Brīnišķīgas gaismas.  Bet dēl sava ziemas pasīvuma( pilnīgi noteikti esmu pārliecināta, ka manī kaut kur guļ lācis ziemā…) – bildes ziemā man top salīdzinoši maz.

Bet protams, es ziemā rociņas klēpī nesalieku un nesēžu snauduļojot.  Darbojos. Ziemā es turpinu vākt krājumus. Lai būtu pavasarī no kā atbrīvoties:D

Bet ir lietas, kas vairāk nāk, ka iet prom no manis. Tās ir grāmatas.

Ja tik būtu nauda! Tad man būtu pamatīga bibliotēka jau sen. Bet pagaidām ir tik, cik ir. Mana vājība ir pavārgrāmatas. Teksim tā – tā ir vājība no bērnības. Par cik manai mammai savulaik bija paprāva pavārgrāmatu kolekcija – bērnībā abas ar māsu daudz gatavojām. Vēlāk arī jaunākie brāļi. Daļa bij tik iecienītas un ” apspeķotas”, ka vairs īsti labi neizskatījas. Brīnos vēl šodien, kā mamma ar mierīgu sirdi uz to spēja noskatīties. Nesp;eja jau īsti:D Bet skaidrs, ka bērns reti kurš perfekti un pedantiski lieto grāmatas ēst gatavojot.

Jā, bet kolekciju nemantoju. Kamēr mamma Īrijā atguvās pēc smagas autoavārijas – no mūsu vecā dzīvokļa laukos vietejie garnadži iznesa visu, kas vien bija nesams…Arī mammas gadiem krātās grāmatas. Bet savu kolekciju jau biju pasākusi ” buvēt” sen – stipri pirms ši nelāga notikuma.  Tikai , protams, zināms rūgtums sirdī ir par nozagtajām grāmatām, jo katrs kleksis tajās saistījās ar atmiņām – pirmās pankūkas, pirmie ķīseļi, kūkas un cepumi…

Bet nav jēgas vairs kavēties tajā, kas gājis zudībā. Ik pa laikam savu kolekciju papildinu ar kādu jaunu vai vecu pavārgramatu. Šodien, antikvariātā  tam īpaši pirktā ādas piezīmju grāmatiņā, tapa 200tais ieraksts ar  Vilmas Bērtiņas  Mājas cepumi grāmatiņu, kas izdota 1937tajā gadā.

Daļa no tām ir līdz 1940. gadam izdotas, jo vecās grāmatas īpaši vācu. Bet ja man uzdod jautājumu, kapēc? Nezinu, vienkārši intresē – atšķirība no lielas daļas, kas veco druku neprot izlasīt – es daudz maz protu izlasīt to, kas tajās uzrakstīts. Ne vienmēr, bet tomēr – vecmamma iemācija. Un jā, arī gatavoju pēc vecajām pavārgrāmatām. Tikai atšķirība no mammas savas, diez vai saviem bērniem maziem ļaušu tās apkleksēt – šodien labas ēdiengatavošanas grāmatas nav vairs tāds deficīts, kā tas bija PSRS laikos – tomēr pavisam vecās pavārgramatas ir īstena mednieka cienīgs darbs. Patiesībā – nebija jau arī tad deficīts pavārgrāmtas. Tika izdots pat salīdzinoši daudz. Bet vecās arī tad nebij nemaz tik daudz.

Kā nomedīt?

Antikvariāti, veci cilvēki, lietotu grāmatu tirgotāji. Saraksts man top tikai par grāmatām latviešu valodā, bet būtu dumji ignorēt grāmatas krievu, angļu, vācu, franču valodā. Man ir arī tādas. Īpaši interesanti ir mēģināt izburtot  ļoti vecas franču pavārgrāmatas.

Šoreiz klusēšu kā partizāns, kur tieši tās nopērku, bet teikšu tikai vienu – vecas grāmatas ir zelts!;) Protams, tiek izdotas gan skaistas, gan saturā labas pavārgramatas arī šobrīd, bet vēl interesanatāk ir mēgināt uzburt ko garšīgu pēc vecas pavārgrāmatas, kur maķenīt vairāk jāzin – kas tur vai šur īsti bij domats receptē.

Visu laiku neliek mierā ideja, ka visas šīs vecās grāmatas vajadzētu saskanēt un padarīt par pieejamam ikvienam. Bet zinu, ka man tam nepietiks ne laiks, ne līdzekļi. Man pat skanera nav:)

17 novembrī, 2010

Lietu kārtība.

Iepriekšējais ieraksts bij manam dvēseles stāvoklim veltīts, bet šis – tam, ko daru šobrīd.

Ik pa laikam man vajag traukus un dažadus nieciņus sadzīviskus fotografēšanai. Tā kā agrāk es bieži pārvācos – faktiski man bija lietu minimums, ko var aizvest un pārvest pat ar sabiedrisko transportu. Pie tā arī pieturējos – lietu minimums. Vajadzīgo bildēšanām sarunāju no citiem.

Rīgā esmu mazliet vairāk kā 10 gadus. Bet pa šo laiku esmu gan nomainījusi neskaitāmas dzīves vietas, gan apaugusi lietām. Bet es nenodabojos ar nežēlīgu izmešanu. Pēdējo reizi, kad to darīju, ne pārāk sen – pirms  gada – dikti nožēloju, jo izmetu divus krēslus, kas bij jarestaurē, bet tie bija zināmu laika posmu perfekta dizaina pērles. Tiesa – abiem bojāti sēdekļi. Viens koka  virtuves krēls. Otrs – atpūtas, mīksts , zvilnējamais krēls. Tagad zinu, ko būtu taisījusi un kur likusi. Bet ko nu vairs:) Toreiz vīram dikti sakrita uz nerviem un , kad man pašai uznācis bij visu sakārtot – izmetu.

Bet lietas var un vajag atjaunot.

Ne izmest ārā, vai kā šie izdarīt – http://academica.lv – sazāgējot…

Pirms

Pēc

Nezinu vai ar to būtu jālepojās. Īpaši tādēļ, ka bieži vien ir skolas, dažādi pansionāti, iestādes, kur krēsliem nav naudas…Un to vienkārši nav.

Bet stāsts būs ne tik daudz par krēsliem. Lai gan saimniecības mājā man vairākas mēbeles gaida, kad tās uzfrišinās un atgriezīs darbā.

Stāsts arī par to, ka reiz man lietu glabāšanai nebija ne vieta, ne iespējas. Lai gan bija tik daudz iespējas, kur cilvēki bija priecīgi man atdot darbiem savas lietas par velti. Atteicos, bet ja varēju – izmantoju bildēšanām . Šodien man ir visi priekšnosacījumi un iespējas glabāšanai, bet retais atdod savas lietas tā vienkārši par brīvu.

Vienu dienu sapratu – IR LAIKS! Īstais laiks savākt dažādas lietas fotografēšanām. Un traukus, kurus vienmēr vajag, bet nekad nav – kad tos visvairāk vajag. Musdienu var nopirkt – tik vien darbs, kā atrast – kur un sarūpēt naudu. Bet traukus, kas raksturo zināmu laika posmu – tik vienkārši nenopirksi.  Bez tam – vienmēr man patikuši trauki un bij doma, ka reiz, kad to varēšu – izveidošu kolekciju ar tiem, kas patīk.  Pie viena pratiski izmantojot darbam. Domāts – darīts!

Sāku ar sludinājumu, lai gan īsti ticības nebij, ka vispār kāds atsauksies. Pat nelūdzu par velti – vēlējos atpirkt. Tiesa – nekāda naudīgā pircēja neesmu:D Ieliku http://www.draugiem.lv, http://www.ss.lv, http://www.sapforums.lv , http://www.calis.lv, kur likās, ka kāds varētu atsaukties. Ievietoju visur ziņu, ka meklēju padomju un vecākus traukus, virtuves piederumus, formas u.c

Iestaigāju Latgalītē, Rīgas Centrāltirgū, Vidzemes tirgū, Čiekurkalna tirgū – bet mazliet vīlusies atgriezos – tur, kā par spīti, nebija nekā, ko vēlējos. Vai bija, bet dārgi.

Toties Rīgas Centrāltirgū vienā no vecajām ēkām, kur 3.stāvā mitinās lietu humpalbode – faktiski  – lietotu vācijas mebeļu veikals – starp loriņiem atradu Rīgas porcelāna tējkannu. Tā reiz bij ceļojusi uz Vāciju un ar lietotiem krāmiem atvesta atpakaļ… Blakus tai viena no 4 Ulmaņlaika Kuzņecova  fabrikas krūzītēm, par kurām citu reizi…

Un parastu lielo cepešu šķīvi  ar zelta maliņu no servīzes, kas bija vairumam mājas 70.-80-tajos gados.

Tad pamazām sāka zvanīt cilvēki. Ka reiz šodien izlasīju Kāmju mammas dažus mēnešus vecu ierakstu un domāju – nav tik traki. Viss atkarīgs no tā, kā katrs skatās uz lietotām lietām.Lai gan – jā- stāsts katram savs. Katrs, kas zvanija – šķirties vēlējas atšķirīgu iemeslu dēļ no lietām. Patiesībā – par katru ir arī savs stāsts.  Lielāks vai mazāks. Dzīve nesastāv tikai no skaistiem, pozitīviem, iedvesmojošiem stāstiem. Bet nepiekritīšu, ka visi šķirās no saviem traukiem trūkuma spiesti. Katram ir savi iemesli.

Nu būs pagājis vairāk kā mēnesis, kopš meklēju traukus. Par to citos ierakstos vairāk, jo vienā tas nav ietilpināms.

Meklējumi turpinās.  Joprojām, kad ir laiks – dodos pie kāda ciemos, kas ir zvanījis un piedāvajis traukus. Un ne tikai traukus.

Dažs jautās – priekš kam jāmeklē fotografēšanai tik daudz veco trauku – man ir savs iemesls. Bet par to – tik drīz nerunāšu;)

16 novembrī, 2010

Dienas rit. Drīz Ziemassvētki. Un atkal gads galā…

Filed under: Ikdiena — Līga Vasiļūna @ 20:34

Ik pa laikam domāju uzrakstīt, bet…Nesaņemos. Apbrīnoju tos, kam laiks rakstīt regulāri. Kādam tas ir zināms darbs, jo reizē nes ienākumus – līdz ar to atbildība pret lasītājiem. Kādam pašrealizēšanās vajadzība un uzsišana sev uz pleca un lasītājs faktiski ir mazsvarīgaks. Kādam nenoformulēta vajadzība. Rakstīt. Un publicēties.

No vienas puses – man atpazīstamība nenāktu par sliktu. No otras – ir man dažas melnās avis biogrāfijā, ko labāk ārā neizprovocēt. Skaidrs, ka neesmu balta un pūkaina. Ir man sliktās puses. Dažs teiks – kā jebkuram. Iespējams.  Dažkārt, kā šobrīd – ieslīgstu mazliet tumsā un grūti ir tikt ārā. Kaut gan vienmēr ir kas atgadījies un  faktiski izvilcis no šī stavokļa arā. Pat ja pati nespēju saņemties izlīst vai tuvie nepamana. Tuvinieki bieži daudz ko nepamana.

Melnās svītras. Baltās. Melnās. Baltās.

Gājēja pāreja. Nekad nezinam, kas gaida pāri pārejot.

Darbā vēl ar vien neesmu atgriezusies Latvijas Avīzē. Parēķinot iespējas nopelnīt avīzē un vajadzību – kas būtu jāmaksā auklītei – sapratu, ka mūsu ģimene to nevar atļauties – bērna auklīti. Bet man nav nekādas nožēlas, ka nu mūsu ģimenei būs par dažiem simtiem latu mazāk, kas bija mans ikmēneša māmiņpabalsts. Mūsu oma, kas vienmēr skatījusies savus mazbērnus un ļavusi mums abiem strādāt – šajā pirmsziemassvētku laikā ir nodarbināta visvairāk gada laikā – viņa tirgos visu decembri un janvāra pirmajā pusē savus keramikas darbiņus Doma laukumā Ziemassvētku tirdziņā. Šajā laikā mēs mēginam paši mazos bērnus skatīties arī darba laikā. Tā nu izlēmu palikt bērnu kopšanas atvaļinājumā un izmantot brīvo laiku kopā ar bērnu. Zinu, ka būsim abas tikai ieguvējas. Jo ne jau naudā viss sverams… Lielajiem bērniem ir gan brīnišķīgs dārziņš ar ļoti labu vadītāju un ļoti fantastiskām audzinātājam. Aizvedot viņus tur – man sirds ir mierīga – zinu, ka esmu uzticējusi ļoti labās rokās viņus.  Pie manis un omas viņiem ir labi, bet jo lielāki, jo vairāk grib arī citu sabiedrību…

Mazākajai ir tikai gads. Un pat ja ar māsas un brāļa priekšrocību rinda pienāks ātri – bērnus dārziņā uzņem no 1,5 gadi. Faktiski pusgads vecākiem jādomā pašiem – ko iesākt . Palikt mājās vienam no vecākiem vai uzticēt auklītei. Kas ir izdevumi. Dažbrīd – viena vecāka alga.

Paliekot mājās ar mazuli – ieguvēji ir abi, gan vecāki. Gan mazulis.

Tiesa – ļoti nākas piedomāt, kā šajā laikā nomaksāt ikdienišķos rēķinus:) Jo pabalsts šajā laikā ir tikai 30 lati. Bet tas jau cits stāsts.

Atšķirībā no pirmā bērna kopšanas atvaļinājuma, kurš beidzās mazajai gadam paliekot – šoreiz nemaz neraujos strādāt. Ne tāpēc ka negribētu. Gribu gan. Pat ļoti gribu fotografēt. Un avīzes darbs ir interesants. Kā arī man ir brīnišķīgi kolēģi. Kas dažkārt piedod manām melnajām avīm…

Bet…Skatoties uz 5- gadīgo Alisi es redzu – CIK ātri viņi izaug. Un man vairs negribās apkrauties foto darbiem, kas ieilgst dažkārt līdz vēlai naktij, skriet pa pasauli, darīt, darīt darīt, bet gribās būt ar viņiem kopā. Redzēt kā uzaug. Mācītie kopā ar viņiem. Būt, būt, būt.

Tiesa, mājās dzīvošana nav nekāda izprieca. Tā ir arī rutīna. Ikdienas darbi. Ikdienas vajadzības, kuras nevar pastumt malā un izlikties, ka to nav.

Dažkārt es nogurstu. Izeju no rāmjiem, zūd pacietība, iecietība un jā – arī saprāts.

Reizēm man liekas, ka esmu kā gaisa dejotāja uz virves. Nobalansēt, nobalansēt. NENOKRIST.

Bet kad krītu, domāju, ka lai kā bija – nebija tak slikti. Ja varētu – darītu vēl labāk un vairāk. Lai saprastu, lai sajust, lai izzinātu.

Nesen nomira vecaistēvs. Un es iegrimu pārdomās.

Tādos brīžos tu dari mehāniski darbus. Bet domās esi citur.

Nāve nāca pēkšņi savā ziņā. Bet uzzinot, ka viņš bija slims ar vēzi un patiesībā mocijās, bet slēpa, saprotu, ka nāve bija arī kā atpestīšana no ciešanām. Un jā – viņam vienam bij grūti. Vecāmāte nomira nesen – man mazajai bija tikai 2 mēneši…

Mēģinu sevi izraut no melanholijas, jo tādos brīžos es apstājos. Neko radošu nedaru. Ir tukšums. Pat bērni vairāk vai mazāk dzīvojās savā vaļā.

Tad nepieciešams pamatīgi sapurināties. Dazkārt tas ir pamazām, dažkārt – kā trieciens uz aizberga, kuru neesi pamanījis aizdomājoties.

Arī no draugiem esmu atsvešinājusies. Ļoti. Tik ļoti, ka pēdējā laikā nezinu faktiski neko par citiem.  Ko viņi domā, ko dara.

Un kad tu attopies – tu esi nesabiedrisks, mājās tupētājs:D Nē, nepārprotiet – man mājās patīk. Bet skaidrs ir viens – es savā mājā parāk reti uzaicinu draugus ciemos. Un pārāk reti pati ciemojos.Un šī gada laikā pārāk maz gribējās svinēt, lai gan bija iemesli – vecākajai meitiņai palika 5 gadi. Mazākajai  – gads.

Parīt ciemos būs draudzene, kuru neesmu satikusi veselu mūžību – jāsaka, ka ar nepacietību gaidu ciemos viņu:)

5 augusta, 2010

Eh, gribu uz Lietuvu.

Filed under: Ikdiena,Mūzika — Līga Vasiļūna @ 13:09

Gribas dzimšanas dienā būt te – XIII post-folkloro, alternatyvios muzikos ir baltų kultūros festivalis Mėnuo Juodaragis


jeb 13. folkloras, alternatīvās mūzikas festivāls ‘Mēnesis melnradzis ‘(jeb tomēr ‘velns jeb ragainis’ – tā iet ka īsti lietuviešu valodu ne zinu, ne tēvs iemācīja, ne pati iemācījos).

Vēl jo vairāk, ka tur būs arī latvieši – SkyForger , Auļi un Ēnu Kaleideskops.

Bet diez vai sanāks, maciņā ir tik, cik ir, bet augustā kā reiz vairāki maka saturu patērējoši pasākumi – Laba Daba, meitas 5 gadu jubileja…

3 augusta, 2010

Ikdiena. Mans rīts.

Filed under: Ikdiena — Līga Vasiļūna @ 15:33

Katram rīts sākās pa savam. Citam tie ir noteikti rituāli, citam garastāvokļa vadītas darbības, bet katrs rīts tomēr atšķiras. Pat pedantiskākājam savas dienas kārtības ieverotājam. Bet droši vien visatšķirīgākie tie ir daudzbērnu ģimenēs.  Tomēr caurmērā ir lietas, pie kā pieturos – rīts ir tikai man:D Egojistiski, bet man vajag savu vienpatības laiku.

Parasti ceļos agri. Agrāk nekad nebūtu iedomājusies, ka man patiks celties no rīta agri. Bērnībā ar mokām cēlos slaukt govis. Nē , mūsmājās tās neslauca 4- 5 no rīta:D Pasarg Dievs! Bet ap 8 – 9 man lika celties. Tagad es zinu, ka to varēja arī mierīgi mamma pati izdarīt, bet tie ikdienas darbi uzturēja pie zināmas diciplīnas un kārtības. Bet ai, kā es ienīdu to agro celšanos. No rītiem burkšķēju, modos apmēram stundu, slinki ģerbos dusmodamās:D Arī vēlāk patika ilgi gulēt. Līdz piedzima bērni…

Viņi manu biopulksteni salauza lupatlēveros. Tagad man patīk ilgi neiet gulēt un agri celties.  Ap 4- 5 no rīta. Ne vienmēr, bet lielāko tiesu.  Pamostos, uzlieku sildīties ūdeni kafijai. Uzlieku cepties maizi. Izkarinu izmazgāto veļu pabrienot pa rasaino zāli,

izvingrojos, salieku nomazgātos traukus un tad apsēžos. Ieslēdzu datoru. Izlasu epastus, blogus, draugus, nedraugus….Vienvārdsakot – paklīstu internetā. Izdzeru kafiju un apdomāju, kas steidzamākais jāizdara.

Brokastis ēdam vēlāk, kad jau bērni pamodušies. Pa to laiku būs arī izcepusies maize, kad mazie ēdāji modīsies. Viņi mostās daudz vēlāk, kā es – ap 9- 10 .

Vīrs , ja vien nebūtu jāiet uz darbu – mierīgi nogulētu līdz pusdienlaikam.

Tāpēc mūsmājās katrs rīts ir garāks, kā vakari:D Katram ar saviem rituāliem.

Bet man diena tad pa īstam sākās. Ar mūziku fonā:

Šis rīts bija citādāks. Nez kādēļ dēls negribēja gulēt nakts vidū divreiz piecēlās un gribēja spēlēties. Vienkārši dzivojās, it kā b’tu diena. Pakašķējās, ka nelaiž ārā(vispār jau 3 naktī ārā dikti tumšs) un beigu beigās noplīsa. Ap 5, kad pamodos vēlreiz, lai celtos pati – uzcēlās atkal. Un bij gatavs piedalīties man līdzi visās aktivitātēs. Padarbojāmies kopā, bet beigās man uznāca dusma – mans rīt nolaupīts:D Un puika, neizglējies arī palika kašķīgs, ka gribot vēl gulēt. Aizgāja. Bet sapratu, ka šodien kaut ko radošu darīt nav iekšās. Izcēlu  bērnu mantu kastes izšķirot, sakārtot, notīrīt un izmazgāt. Jāsamazina mantu daudzums. Ar steigu!

26 jūlija, 2010

Un vēl par audumiem:)

Sestdien sēdos uz velo un no savas Buļļu ielas mājiņas devos virzienā uz centru. Patiesībā ar konkrētu mērķi – sameklēt dzeltenu, plānu, nedārgu kokvilnas adumu, bet jau tad zināju, ka diez vai tas labi beigsies maciņam. Jo braucienos pēc audumiem nekad labi nebeidzās. Pirmā doma bij aizbraukt līdz http://www.abakhan.lv firmas veikalam Lielgabalu ielā. Ja tur nebūtu, tad pa centra mazajiem veikaliņiem un pēcāk Abakhan Rūpniecības ielas veikals. Brunčiem plandot, karstajā svēlmē izlaidu vēl līkumu uz mazzināmo Iļģuciema humpalnieku, kur bērniem labas drēbes var nopirkt un man rokdarbiem veikala īpašniece atliek sev pārdošanai nederīgo – devos uz mērķi. Abakhan tādēļ, ka jūlijā viņiem kā reiz bija atlaižu laiks – sestdien atlaidēm bija pēdējā diena.

Vispār pret šo veikalu man ir mazliet skepse, jo kat tur visa daudz – atrast tieši vajadzīg lietu parasti nevar. Teiksim, vajag baltu trikotāžu tikai no kokvilnas – jūs domājiet, ka ir? Nē! Bet toties, ja uztrapa uz jaunu preci, var uz viņu” neatkārtojamā pārdošanas veida” (citāts no mājas lapas) tikt pie kāda vērtīgāka auduma.

Un man, protams, kājiņa paslīdēja. Kad dzeltenais audums bij atrasts – cita būtu pagriezusies un devusies mājās šūt. Ne jau es. Man gribējās tikai paskatīties….:)

Bet maciņam tas beidzās bēdīgi. Tā nu tika ne tikai iepirkts dzeltenais, bet pie audumu ruļļiem ieradzīju trikotāžu, tiesa, ne tīru – elastiāns klāt. Kā arī kokvilnas adumus divus –

Tad izlēmu parakties kokvilnas adumos un šeku reku – izraku  dzelteno dizaineres Monalunas audumu no sērijas Mingle.

Sērija gan senāka, kad šobrīd varbūt ar vairs nav onlainā iegādājams no uzņēmuma RobertKaufman . Kad pirms kāda laika  skatījos dažādus audums – Monas Lunas dizainerētie dikti patika. Man atlika atrast tikai vienu, lai saprastu, ka Rūpniecības ielas veikalā ar varbūt vēl kādu ir cerība atrast, ja neviens cits nebūs  pasteidzies iekārot tādus.  Zilais puķainais ir Michael Miller. Nu ko, lecu atkal uz riteņa un minu uz Rūpniecības ielu. Paskatiju kaudzes virspusi – nekā prātīga. Bet nu cerību neatmetusi saņēmos rakāties un šeku reku – vēl  4 Monas Lunas audumi.

Pie kases an sapratu, ka laikam jau makā (kartē) brēc pēc iztukšīša. Meitene novilka karti – jā, par maz. Visi 4 nesanāk. Mana banka saka, ka vairāk par 10 latiem man nespīd. Nu kā lai tagad kādu atstāj?  Sarunāju atlikt līdz pirmdienai melnbalto gabaliņu, līdz ar to mājup braucu tikai ar trīs gabaliem somā. Pirms braukšanas gan vēl aizgāju līdz trikotāžai – ieradzīju vēl kaudzi labas kvalitātes, smukus audumus, kas nu dikti reti ir…Arī tos atliku. Tagad tukšums totāls abos ģimenes makos:D Jo ne tik savu kontu patīrīju, bet arī vīra. Nekas – ka mēdz teikt, nauda ir jāizdod, lai būtu vieta citai;) Bet ieguvums labs un prieks liels. Visi aduma gabali ap 2 un vairāk metri gari. Skaidrs, ka pa ~ 9 lati tos pat ebay nedabūtu.

Super – kādam taps kaut kas skaists;)

Trikotāža vienkārši dievīgi smuka un laba. Reti tā trāpās. Tiesa, tas gan tādā pašu vajadzību apšūšanai, jo ar tik maziem gabaliņiem lielākām lietām nav aršana.

24 jūlija, 2010

Mozaikas.1.daļa.

Tiem, kas paši Latvijā aizrāvušies ar mozaikām, Kaffe Fassett vārds nudien nebūs nekas svešs. Amerikā dzimis mākslinieks. Cilvēks ar lielu talantu un acīm redzot – savu harismu, jo vai citādi kļūtu tik atpazīstams un zināms ne tikai to vidū, kuri aizrāvušies ar mozaikām.  Dažādu materiālu. Arī šujot ar audumu jeb Patchwork. Ja speciāli netā peld meklējumos, tad aizmaldīties var labi tālu, jo informācija par patchwork(jeb gabaliņu/ielāpu darbs)  vai quilting ir tik daudz. Un šī tehnika vienmēr ir bijusi gana poplāra. Droši vien tādēļ, ka ļoti racionāli var izmantot arī pārpalikušos auduma atgriezumus.

Jā, bet rakstīt gribēju par Kaffe Fassett. Un to, ka ikvienam darbam var iedvesmoties no apkārtnes. Pasaules. Kaffe Fassett darbi ir tikpat krāsaini, kā pasaule. Es pieņemu, ka diez vai viņam ir tik milzīgi daudz laika, lai viņš būtu rūdīts ceļotājs, bet darbos ir tādi krāsu salikumi, raksti, kādus pasaulē var ikviens ieraudzīt.

Kāpēc rakstu par Kaffe Fassett? Man ļoti patīk viņa dizaina rakstainie, krāsainie audumi. Nu ļoti. Un bija viens skaists audums. Mantots no mammas, kura vairs nešuj, bet audumi šādi tādi savulaik tikuši iegādāti. Izrādījas, ka Kaffe Fassett ir dikti līdzīgs, skaists audums :

Man ir violets.. Būs jaizdomā, ko skaistu pašūt.

Ja vēlme iegādāties Kaffe Fassett audumus –

http://www.portsmouthfabric.com/

http://www.fabric.com

Un vēl daudz vietās nopērkami. Ceļa izmaksas gan dažādas vietās atšķirīgas.

Par audumu iegādi internetā vispār ir gari un plaši jāraksta. Tik daudz lietu, kas jāievēro audumu internetā iegādājoties. Gan atšķirīgo mērvienību dēļ, gan auduma tipa, gan ceļa izmaksu….Un tā varētu turpināt. Par to citu reizi.

Kam intresē – var paklīst papētot citu darbus mozaikas tehnikā – kaffefassettinspiredcreations.

Bet krāsas, krāsas , rakstiņi…Eh…. Audumi.

22 jūlija, 2010

Eh, vasariņa…

Filed under: Augu valsts,Ikdiena,Koks,laukos forši — Līga Vasiļūna @ 13:04

Nav laika rakstīt, kaut apņēmos, ka sākšu rakstīt un rakstīšu bieži. Ne citu, sevis dēļ un zinu, ka meitai vēlāk būtu interesanti lasīt, ja vien tā lapa vairs pec entajiem gadiem būs:D

Bet nu netiku. Maija sākumā ievācāmies jaunajā mājā un vajadzēja steigšus parūpēties par dārzu. Gāju pa teritoriju un zīlēju, kas man tur aug. Dažas lietas vēl tagad neesmu atšifrējusi. Dažām lietām nemaz neķērāmies klāt, piemēram –  monstrīgajai, izbījušajai apkurināmai siltumnīcai. Tiesa, no siltumnīcas tur vairs maz palicis. Bet kāds no agrākiem iedzīvotājiem sametis tās pamatos mājas būvgružus. Tie daļēji aizauguši ar nezālēm un krūmiem. Jocīgi cilvēki, bet…Tas jāizvāc būs, bet doma to rudenī darīt. Būvgržos ieradzīju vecās mājas godību – skaistum skaistus vienkāršus, baltus krāsns podiņus. Sasistus lupatlēveros:(  Jocīgi tie saimnieki, jeb drīzāk – nesaimnieki bijuši. Man liekas neprāts izraut vecai 30to gadu mājai skaistas podiņkrāsnis, vietā salikt reģipšus un gāzes apkures katlu…Pie kam, apkure balonu gazes. Sienas nošūt reģipšiem un tā tālāk. Bet tas jau cits stāsts.

Toties dārzā saglabājušies saldie ķirškoki veci un lieli. Pavasarī ar vira mammu strīdējamies, kas tas par koku. Man jau likās, ka ķirsis. Kad sāka ziedēt, bija skaidrs. Tiesa, tikt pēc kiršiem bija neiespējamā misija. Puika gan mēģināja…

Pie ķiršiem gan tikām vēlāk. Brīnijos, kādēļ strazdi neklūp virsū skābajiem, zemajiem ķiršiem(ķiršu koki mūsu sētā ir daudz), bet pēc tam secināju, ka viņiem pietiek ar saldajiem, kur mazāk arī cilvēki putnus traucē. Kad uznāca viens no pirmajiem s[pēcīgākajiem negaisiem šovasar – pēc tās nakts visi saldie ķirši atradās zemē. Skatījos pa logu, ja iepriekšējās dienas pilns koks strazdiem, tad nu pēc negaisa – pilns zem koka. Prieki šiem gari nesanāca. Patrencu un pati salasīju.

Drīz pēc tam nolasīju un saldētavā saliku arī skābos ķiršus, bet pirms tam tos paspēja nogaršot ciemos atbraukusī draudzene ar abiem puikām Robertu un Jari.  Mazie kopā izlustējās uz nebēdu.  Alise gandrīz viena vecuma ar Robertu, bet Gustavam ir tikai teju paŗis dienu starpība ar mazo Jari.

Pirms tam īsi uz brīdi bija pirmio reizi jaunajā mājā atskrējusi māsīca ar ģimeni. Kopš aprīļa vidū piedzima viņas trešais bērniņš – meita Sonora. Nebijām redzējušās. Mums pagrūti iztaisīties līdz Vecmniekiem. Māsīca gan  bieži līdz tam iebrauca paciemoties un viņi vienmēr gaidītākie ciemiņi mūsmājās. Gan pirms mums bērni sāka dzimt abām, gan tagad, kad abām kopā 6 bērni:

Vecākais puika un Sandis palika ārpus kadra, bet Marts – vidējais, protams, kā vienmēr zskatījas tik amizanti, ka nevarēja nebildēt. Ar Alises zābakiem kājās  devās iekartot mūsmajās pagalmu…:)

Un visam pa vidu mani bērni. Kas spēj būt gan super tīrīgi paraugbērni, gan totāli šmuļi

.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bērniem jauniegūtā māja bija visvajadzīgāka un noderīgākā. Nu tiem ir kur augu dienu izskrieties. Un arī nodarboties ar saimniecībā noderīgām nodarbēm. Piemēram, audzēt puķes. Viens stāda, lej, kā pieaugušie teikuši un tad priecājās par uzziedējušām puķēm, otrs – pēc savām metodēm:

Diez vai apgrieztā hosta bij priecīga, bet par to jau mazajam dārzniekam maza bēda. Tiesa, tās hostas tur tāpat tika visai fiksi likvidētas, no pavasarī kupli saagušajām vairs maz kas atlicis. Vispirms dobei, kur skaisti uzziedēja tūlpes un narceses, kā arī citas pavasara puķes, vēl iestādīju rozes – tika pieteikts uzbrukums no divgadnieka puses. Tad mūsmājas mājvieta tika izraudzītam, Juglas patversmes labradoram.   Arī viņam likās, ka jāpalīdz man dobe izravēt. Rezultāta puķes paglābu citur, bet vietā biju spiesta iesēt zālāju. Hostas atstājot pagaidām, jo kļuva pārāk karsts, lai tās parstādītu.

Bet karsts šovasar ir tik ļoti, ka bērni atsakās vilkt jebkādas drēbes. Sākumā cīnījos, bet man nebija tik dadz pacietības. Padevos. Tagad man ikdienas nūdisti sētā.

 

 

Nākamā lapa »

Veidojiet bezmaksas vietni vai emuāru vietnē WordPress.com.