ligavasiluna's Blog

marts 25, 2011

Kārtējais ēdiengatavošanas žurnāls.

Braucot sabiedriskajā netīšām noklausījos reklāmu, ka ir iznācis jauns žurnāls Mājas virtuve.  Tā kā iznāk gatavot gana daudz, ja esiet 5 cilvēki ģimenē – tad , protams, jaunu ēdiengatavošanas žurnālu iznākšanas info mani piesaista. Kioskā palūdzu numuru un jau pirmo aci uzmetot redzams – kārtējais plānais žurnālītis ar 24 lapām un 27 receptēm. Izdevējs – tas pats, kas izdod Vesti, Vesti Segodņa pļus, Telvīzijas programmu un vēl virkni, ko neuzskaitīšu – SIA press distribution center. Man gan pilnīgi vienalga, kas to izdevis. Un valoda, kādā izdod, ar nav tik būtiska, jo varu izlasīt gan latviski, gan lietuviski,  gan krieviski, gan vāciski, gan franciski. Ja gribu. Šoreiz par ko citu….

Nezinu kā jums, bet man kaitina šo ēdiengatavošanas žurnālu plānie vāki. Droši vien izdot ar tiem ir lētāk, bet  – ai, kā kaitina. Tā pati nelaime ir gan Ievas virtuvei, gan Dienas ēdieniem. Ziniet – tad man paliek nebūtisks saturs un viss tas žurnālis, ja  nav iespējams to lietot vairākkārt un kopā ar bērniem. Vēlams.  Vai tiešām izdevējs domā, ka man patīk gatavot ēdienu no apdriskāta žurnāla, kuram jau pie pirmās lietošanas vāki noplīst, kurš šķirstot lokās, krokojās tā, ka pēc pāris šķirstīšanām izskatās kā samīcīts. Jūs domājiet, ka es tik nevīžīga, ka vienā mirklī žurnāls tāds?  Vai izdevējs domā, ka tikai skata pēc žurnālu nopērk, uztaisa kādu recepti un izmet? Vairums, ja pērk vai abonē – tos krāj un ik pa laikam paškirsta, lai pagatavotu kaut ko. Bet droši vien izdevējiem ir izdevīgi, ka lietotājam – lasīt – lasītājam ir īsa atmiņa un viņš pērk un pērk nākamos numurus ar vēlmi kaut ko arī pagatavot no tā visa, lai pēc kāda ēdiena pagatavošanas izlidinātu noplukušo žurnālu pēc dažu mēnešu pamētāšanās pa māju…

Otrs – ja žurnāls vāka pieteikumā raksta – ” LABĀKO PAVĀRU MEISTARKLASE”, tad piedodiet, bet es, kā lasītājs, kas gatavos šīs receptes, gribu zināt – kas ir tie labākie pavāri.  Kaut vai tie ir Krievijā dzīvojošie, par cik žurnāls izskatās tulkots (ja tā nav, tad atvainojiet…), bet es gribu zināt – kas. Žurnālā nav itin nekur minēts, kas ir šie labākie pavāri.  Vai arī es esmu drausmīgi smagi pārpratusi un žurnāls ir tomēr adresēts – labākajiem pavāriem, nevis tādiem, kā man – pilnīgiem diletantiem. Vai tomēr  adresēts visiem un reizē – nekam. Pēc pieteikuma uz 1.vāka tas īsti nav skaidrs. Žurnāls ir drausmīgi bezpersonisks. Vai arī esmu totāla blondīne un vienkārši neko nesaprotu.

Latvijai pietrūkst laba izdevuma latviešu valodā ar BIEZĀKIEM vākiem, kas nenodriskājās pēc dažām lietošanas reizēm. Kaut vai tulkota.

Visi metušies izdot entos žurnālus ar plāniem vākiem. Piedodiet, es droši vien nebūšu jūsu mērķauditorija, jo man kaitina tie plānie vāki un dažu reižu lietošana. Labāk nopērku kādu pavārgramatu, kaut arī žurnāli visi maksā zem lata – piemēram, Mājas virtuve  un Ievas virtuve- 0,59Ls, Dienas ēdieni – 0,55Ls.

Tomēr gada laikā tā ir nelielas pavārgrāmatas cienīga summa. Vai izvēle ir 12(Dienas ēdieniem tie būs 24 žurnāli, par cik iznāk 2x mēnesī) nodriskāti žurnāli ar 24 lapām katram numuram(gadā 288 lapas, kurās daļu aizņem vāki, reklāmas u.c…),  +/- 30 – 40 receptēm(Dienas ēdienos pat mazāk, bet izdevumā pieplusots par vīniem u.c, kas aizņem savu tiesu lapu…)

Dienas ēdieni – ~ 20 receptes + padomi,  ja to tā var nosaukt,( un protams, jāņem vērā arī tas, ka Dienas ēdieni iznāk 2x mēnesī), tirāža 20 tūkstoši eks.

Ievas virtuve – 40 receptes, tirāža 46 700 eks.,

Mājas virtuve – ap 30 receptēm(1.numurā 27 receptes) , tirāža 13 tūkstoši –

Vai izvēle tomēr ir laba  pavārgrāmata – teiksim, uz dullo izvilku no sava plaukta  izdevniecības Madris tulkoto un izdoto  Majas Sēderbergas grāmatu Veselīga dabas virtuve – daudz krāsainu bildīšu, ne tikai ar ēdieniem, bet arī dabas skati. Ap 70 lapām jeb 140 lappusēm ar 110-120 receptēm – maksā 6,10 Ls(Zvaigzne ABC tirgo pa 7,80Ls). Bet noteikti ar daudzkārt vairāk receptēm līdzīgā summa var minēt kaut vai Zvaigznes ABC izdoto Juronkuļa lielo pavārgrāmatu. Receptes – 1550. Bildes gan nebūs. Cena mazliet zem 7 latiem.  Varēsiet gatavot līdz nemaņai.

Salīdzinājumam – Ievas virtuve abonējot 5,99Ls(tātad tie paši 6 lati vien sanāk) vai pērkot 8,28 – receptes gan daudz sanāk – ap 480 gadā – protams, Majas grāmata ar savām 110-120 receptēm galīgi nevar sacensties, bet ja ņem vērā faktu, ka tev jābut dikti uzmanīgam lietojot, lai pēc paris reizēm vāki paliek vietā un vispār tas žurnāls lietojams…. Mājas virtuve žurnālam  principā tas pats – tikai receptes mazāk – gadā ap 330(domāju ka diez vai citos numuros būs vairāk kā pirmajā, kaut pieteikts ap 30 receptēm katrā numurā).Recepšu 3x vairāk, bet…

Es esmu no tiem, kam patīk grāmatas, žurnālus šķirstīt, bet – labā izpildījumā. Pretējā gadījumā man drukāto nevajadzētu vispār – internets ir pilns ar ļoti labām receptēm. Ja man tikai receptes vajadzētu – pietiktu ar internetu. Drukātie kulinārijas brīnumi ar dranķīgi plānajiem vākiem agrāk vai vēlāk mirs dabīgā nāvē. Kamēr vecākā paaudze lieto – tikmēr dzīvos, bet…Domāju, ka mana paaudze – 30-40 gadnieki un jaunāki dod priekšroku internetam, nevis dranķīgam izpildījumam. Par cik mēs esam pelnošā paaudze, tad daudzi nopērk, ja var to atļauties.  Zinu, zinu, ka Ievas virtuvei tīri labi iet. Lielākā tirāža no šiem izdevumiem. Pagaidām. Droši vien arī Dienas žurnāliem pārāk slikti neiet. Jo latvieši grib lasīt latviski. Pretējā gadījumā diez vai latvietis pieciestu tik dranķīgu izpildījumu…

Bet…Es domāju tāpat, kā dažas dienas atpakaļ teica Dailes teātra režisors Mihails Gruzdovs par pavisam citu tēmu irntervijā, ko drīzumā publicēs Latvijas avīze(man tika tas gods fotografēt)  – LAIKS VISU SALIEK PA VIETĀM.

PS: ņemot vērā, ka strādāju vienā no lielākajām izdevniecībām Latvijā par fotogrāfu – šeit tiek rakstīts un publicēts tikai mans PERSONĪGAIS VIEDOKLIS.

novembris 17, 2010

Lietu kārtība.

Iepriekšējais ieraksts bij manam dvēseles stāvoklim veltīts, bet šis – tam, ko daru šobrīd.

Ik pa laikam man vajag traukus un dažadus nieciņus sadzīviskus fotografēšanai. Tā kā agrāk es bieži pārvācos – faktiski man bija lietu minimums, ko var aizvest un pārvest pat ar sabiedrisko transportu. Pie tā arī pieturējos – lietu minimums. Vajadzīgo bildēšanām sarunāju no citiem.

Rīgā esmu mazliet vairāk kā 10 gadus. Bet pa šo laiku esmu gan nomainījusi neskaitāmas dzīves vietas, gan apaugusi lietām. Bet es nenodabojos ar nežēlīgu izmešanu. Pēdējo reizi, kad to darīju, ne pārāk sen – pirms  gada – dikti nožēloju, jo izmetu divus krēslus, kas bij jarestaurē, bet tie bija zināmu laika posmu perfekta dizaina pērles. Tiesa – abiem bojāti sēdekļi. Viens koka  virtuves krēls. Otrs – atpūtas, mīksts , zvilnējamais krēls. Tagad zinu, ko būtu taisījusi un kur likusi. Bet ko nu vairs:) Toreiz vīram dikti sakrita uz nerviem un , kad man pašai uznācis bij visu sakārtot – izmetu.

Bet lietas var un vajag atjaunot.

Ne izmest ārā, vai kā šie izdarīt – http://academica.lv – sazāgējot…

Pirms

Pēc

Nezinu vai ar to būtu jālepojās. Īpaši tādēļ, ka bieži vien ir skolas, dažādi pansionāti, iestādes, kur krēsliem nav naudas…Un to vienkārši nav.

Bet stāsts būs ne tik daudz par krēsliem. Lai gan saimniecības mājā man vairākas mēbeles gaida, kad tās uzfrišinās un atgriezīs darbā.

Stāsts arī par to, ka reiz man lietu glabāšanai nebija ne vieta, ne iespējas. Lai gan bija tik daudz iespējas, kur cilvēki bija priecīgi man atdot darbiem savas lietas par velti. Atteicos, bet ja varēju – izmantoju bildēšanām . Šodien man ir visi priekšnosacījumi un iespējas glabāšanai, bet retais atdod savas lietas tā vienkārši par brīvu.

Vienu dienu sapratu – IR LAIKS! Īstais laiks savākt dažādas lietas fotografēšanām. Un traukus, kurus vienmēr vajag, bet nekad nav – kad tos visvairāk vajag. Musdienu var nopirkt – tik vien darbs, kā atrast – kur un sarūpēt naudu. Bet traukus, kas raksturo zināmu laika posmu – tik vienkārši nenopirksi.  Bez tam – vienmēr man patikuši trauki un bij doma, ka reiz, kad to varēšu – izveidošu kolekciju ar tiem, kas patīk.  Pie viena pratiski izmantojot darbam. Domāts – darīts!

Sāku ar sludinājumu, lai gan īsti ticības nebij, ka vispār kāds atsauksies. Pat nelūdzu par velti – vēlējos atpirkt. Tiesa – nekāda naudīgā pircēja neesmu:D Ieliku http://www.draugiem.lv, http://www.ss.lv, http://www.sapforums.lv , http://www.calis.lv, kur likās, ka kāds varētu atsaukties. Ievietoju visur ziņu, ka meklēju padomju un vecākus traukus, virtuves piederumus, formas u.c

Iestaigāju Latgalītē, Rīgas Centrāltirgū, Vidzemes tirgū, Čiekurkalna tirgū – bet mazliet vīlusies atgriezos – tur, kā par spīti, nebija nekā, ko vēlējos. Vai bija, bet dārgi.

Toties Rīgas Centrāltirgū vienā no vecajām ēkām, kur 3.stāvā mitinās lietu humpalbode – faktiski  – lietotu vācijas mebeļu veikals – starp loriņiem atradu Rīgas porcelāna tējkannu. Tā reiz bij ceļojusi uz Vāciju un ar lietotiem krāmiem atvesta atpakaļ… Blakus tai viena no 4 Ulmaņlaika Kuzņecova  fabrikas krūzītēm, par kurām citu reizi…

Un parastu lielo cepešu šķīvi  ar zelta maliņu no servīzes, kas bija vairumam mājas 70.-80-tajos gados.

Tad pamazām sāka zvanīt cilvēki. Ka reiz šodien izlasīju Kāmju mammas dažus mēnešus vecu ierakstu un domāju – nav tik traki. Viss atkarīgs no tā, kā katrs skatās uz lietotām lietām.Lai gan – jā- stāsts katram savs. Katrs, kas zvanija – šķirties vēlējas atšķirīgu iemeslu dēļ no lietām. Patiesībā – par katru ir arī savs stāsts.  Lielāks vai mazāks. Dzīve nesastāv tikai no skaistiem, pozitīviem, iedvesmojošiem stāstiem. Bet nepiekritīšu, ka visi šķirās no saviem traukiem trūkuma spiesti. Katram ir savi iemesli.

Nu būs pagājis vairāk kā mēnesis, kopš meklēju traukus. Par to citos ierakstos vairāk, jo vienā tas nav ietilpināms.

Meklējumi turpinās.  Joprojām, kad ir laiks – dodos pie kāda ciemos, kas ir zvanījis un piedāvajis traukus. Un ne tikai traukus.

Dažs jautās – priekš kam jāmeklē fotografēšanai tik daudz veco trauku – man ir savs iemesls. Bet par to – tik drīz nerunāšu;)

jūlijs 26, 2010

Un vēl par audumiem:)

Sestdien sēdos uz velo un no savas Buļļu ielas mājiņas devos virzienā uz centru. Patiesībā ar konkrētu mērķi – sameklēt dzeltenu, plānu, nedārgu kokvilnas adumu, bet jau tad zināju, ka diez vai tas labi beigsies maciņam. Jo braucienos pēc audumiem nekad labi nebeidzās. Pirmā doma bij aizbraukt līdz http://www.abakhan.lv firmas veikalam Lielgabalu ielā. Ja tur nebūtu, tad pa centra mazajiem veikaliņiem un pēcāk Abakhan Rūpniecības ielas veikals. Brunčiem plandot, karstajā svēlmē izlaidu vēl līkumu uz mazzināmo Iļģuciema humpalnieku, kur bērniem labas drēbes var nopirkt un man rokdarbiem veikala īpašniece atliek sev pārdošanai nederīgo – devos uz mērķi. Abakhan tādēļ, ka jūlijā viņiem kā reiz bija atlaižu laiks – sestdien atlaidēm bija pēdējā diena.

Vispār pret šo veikalu man ir mazliet skepse, jo kat tur visa daudz – atrast tieši vajadzīg lietu parasti nevar. Teiksim, vajag baltu trikotāžu tikai no kokvilnas – jūs domājiet, ka ir? Nē! Bet toties, ja uztrapa uz jaunu preci, var uz viņu” neatkārtojamā pārdošanas veida” (citāts no mājas lapas) tikt pie kāda vērtīgāka auduma.

Un man, protams, kājiņa paslīdēja. Kad dzeltenais audums bij atrasts – cita būtu pagriezusies un devusies mājās šūt. Ne jau es. Man gribējās tikai paskatīties….:)

Bet maciņam tas beidzās bēdīgi. Tā nu tika ne tikai iepirkts dzeltenais, bet pie audumu ruļļiem ieradzīju trikotāžu, tiesa, ne tīru – elastiāns klāt. Kā arī kokvilnas adumus divus –

Tad izlēmu parakties kokvilnas adumos un šeku reku – izraku  dzelteno dizaineres Monalunas audumu no sērijas Mingle.

Sērija gan senāka, kad šobrīd varbūt ar vairs nav onlainā iegādājams no uzņēmuma RobertKaufman . Kad pirms kāda laika  skatījos dažādus audums – Monas Lunas dizainerētie dikti patika. Man atlika atrast tikai vienu, lai saprastu, ka Rūpniecības ielas veikalā ar varbūt vēl kādu ir cerība atrast, ja neviens cits nebūs  pasteidzies iekārot tādus.  Zilais puķainais ir Michael Miller. Nu ko, lecu atkal uz riteņa un minu uz Rūpniecības ielu. Paskatiju kaudzes virspusi – nekā prātīga. Bet nu cerību neatmetusi saņēmos rakāties un šeku reku – vēl  4 Monas Lunas audumi.

Pie kases an sapratu, ka laikam jau makā (kartē) brēc pēc iztukšīša. Meitene novilka karti – jā, par maz. Visi 4 nesanāk. Mana banka saka, ka vairāk par 10 latiem man nespīd. Nu kā lai tagad kādu atstāj?  Sarunāju atlikt līdz pirmdienai melnbalto gabaliņu, līdz ar to mājup braucu tikai ar trīs gabaliem somā. Pirms braukšanas gan vēl aizgāju līdz trikotāžai – ieradzīju vēl kaudzi labas kvalitātes, smukus audumus, kas nu dikti reti ir…Arī tos atliku. Tagad tukšums totāls abos ģimenes makos:D Jo ne tik savu kontu patīrīju, bet arī vīra. Nekas – ka mēdz teikt, nauda ir jāizdod, lai būtu vieta citai;) Bet ieguvums labs un prieks liels. Visi aduma gabali ap 2 un vairāk metri gari. Skaidrs, ka pa ~ 9 lati tos pat ebay nedabūtu.

Super – kādam taps kaut kas skaists;)

Trikotāža vienkārši dievīgi smuka un laba. Reti tā trāpās. Tiesa, tas gan tādā pašu vajadzību apšūšanai, jo ar tik maziem gabaliņiem lielākām lietām nav aršana.

jūlijs 24, 2010

Mozaikas.1.daļa.

Tiem, kas paši Latvijā aizrāvušies ar mozaikām, Kaffe Fassett vārds nudien nebūs nekas svešs. Amerikā dzimis mākslinieks. Cilvēks ar lielu talantu un acīm redzot – savu harismu, jo vai citādi kļūtu tik atpazīstams un zināms ne tikai to vidū, kuri aizrāvušies ar mozaikām.  Dažādu materiālu. Arī šujot ar audumu jeb Patchwork. Ja speciāli netā peld meklējumos, tad aizmaldīties var labi tālu, jo informācija par patchwork(jeb gabaliņu/ielāpu darbs)  vai quilting ir tik daudz. Un šī tehnika vienmēr ir bijusi gana poplāra. Droši vien tādēļ, ka ļoti racionāli var izmantot arī pārpalikušos auduma atgriezumus.

Jā, bet rakstīt gribēju par Kaffe Fassett. Un to, ka ikvienam darbam var iedvesmoties no apkārtnes. Pasaules. Kaffe Fassett darbi ir tikpat krāsaini, kā pasaule. Es pieņemu, ka diez vai viņam ir tik milzīgi daudz laika, lai viņš būtu rūdīts ceļotājs, bet darbos ir tādi krāsu salikumi, raksti, kādus pasaulē var ikviens ieraudzīt.

Kāpēc rakstu par Kaffe Fassett? Man ļoti patīk viņa dizaina rakstainie, krāsainie audumi. Nu ļoti. Un bija viens skaists audums. Mantots no mammas, kura vairs nešuj, bet audumi šādi tādi savulaik tikuši iegādāti. Izrādījas, ka Kaffe Fassett ir dikti līdzīgs, skaists audums :

Man ir violets.. Būs jaizdomā, ko skaistu pašūt.

Ja vēlme iegādāties Kaffe Fassett audumus –

http://www.portsmouthfabric.com/

http://www.fabric.com

Un vēl daudz vietās nopērkami. Ceļa izmaksas gan dažādas vietās atšķirīgas.

Par audumu iegādi internetā vispār ir gari un plaši jāraksta. Tik daudz lietu, kas jāievēro audumu internetā iegādājoties. Gan atšķirīgo mērvienību dēļ, gan auduma tipa, gan ceļa izmaksu….Un tā varētu turpināt. Par to citu reizi.

Kam intresē – var paklīst papētot citu darbus mozaikas tehnikā – kaffefassettinspiredcreations.

Bet krāsas, krāsas , rakstiņi…Eh…. Audumi.

jūlijs 18, 2010

Dažkārt esmu ļoti liela čamma. Jeb turpinājums bērnu rotaļu laukumiem…

Filed under: Dizains,Ikdiena,Rotaļu laukumi Rīgā — Līga Vasiļūna @ 03:55

…un ne cik tālu,  jo rakstīšu vēl ar vienu par Lapset. Drīzāk – FixMan. Lai patiesība būtu pilnīgāka, sen gribēju ielikt vēstuli, kuru sākotnēji mans gmails iemeta pie spama nez kādēļ. Iespējams, tā tur man arī nezinot būtu nogrimusi, bet vienu dienu izdomāju ielūrēt mēstulēs(jokains vārds). Liels bij mans parsteigums, cik daudz vēstules nonākušas pie spama. Ieskaitot FixMan Mika Lukstiņa vēstuli, kas tapusi pateicoties manam komentāram par Lapset rotaļu laukumiem Mežaparkā. Atbildēt gan tā arī nesataisījos, jo tobrīd nebija laiks, bet beidzot izlēmu uzrakstīt te un vairs nevilkt garumā. Vēstule atnākusi bija 30. aprīlī….Man noteikti ir varen apsviedīgi ātrumi atbilžu/ierakstu rakstīšanā:D Nieka 2,5 mēneši…

Tiesa, vēstule man tiešām bija liels parsteigums. Labi zinot, ka nesen esmu sākusi rakstīt un sākumā noteikti nebūs daudz lasītāju – man bija brīnums, cik operatīvi tika pamanīts mans ieraksts. Kā arī atbildēts uz netieši uzdotajiem jautājumiem. Paldies!

Labdien,

Bija ļoti patīkami atrast Jūsu blogā plašu rakstu par mūsu Mežaparka rotaļu laukumu. Sabiedrībā diskusijas par šo tēmu ir ārkārtīgi maz, informācijas publiskajā telpā arī nav gandrīz nemaz, līdz ar to laukumu saimnieki (pašvaldības, izglītības iestādes) bieži pieļauj rupjas kļūdas, atklāti ignorē drošības noteikumus, jo nav jūtams sargsuns pilsoņu aktīvas intereses formā. Tāpēc ļoti priecājos par katru iniciatīvu, vēlmi uzsākt diskusiju par rotaļu laukumiem un Jūsu bloga ieraksts bija patīkams pārsteigums. Pateicamies Jums par to.

Atbildēšu arī uz neskaidrajiem jautājumiem, kas parādījās Jūsu ierakstā:

–       Rotaļu laukumu drošību, tajā skaitā pieķluves sarežģītību dažāda līmeņa platformām, regulē ļoti strikti ES normatīvi – EN 1176 drošības standarts. Šis standarts būtībā ražotāju ieliek diezgan stingros rāmjos, ko drīkst darīt un ko ne, kā arī tiek uzskatīts, ja iekārta atbilst visiem drošības standarta nosacījumiem, tā ir droša un var atrasties sabiedriskā vietā bez papildus norādēm. Visas Lappset iekārtas ir sertificētas (TUV) par atbilstību EN1176 standartam, līdz ar to tās uzskatāmas par drošām.

–       Pamatprincips, lai mazāks bērns nevar nokļūt uz lielākiem bērniem paredzētas vietas ir apgrūtina piekļuve jau pašā sākumā, kā to arī norādījāt. Tas nozīmē, ka nokļūšana uz augstākas platformas ir pats sarežģītākais rotaļas posms un atbilstoši drošības standartam – rotaļām uz platformas, vai nokļūšanai no tās lejup vienmēr ir jābūt vieglākai nekā tikšanai augšā. Tiek pieņemts, ja bērns ir pitiekami spčīgs, attīstījies, lai varētu tikt augšup, tad viņam nedraud briesmas arī tālākajā spēlē un nokļūšana lejā būs vienkārša. Šāds princips ir arī Mežaparkā, un uzreiz varu teikt, ka lielās iekārtas augšā nekādas briesmas nedraud, jo šādā augstumā visas malas un tiltiņi ir noslēgti, bet šļūkšanas truba nav bīstama neviena vecuma bērniem.

–       Uz iekārtām nav paredzēts norādīt vecuma grupas, jo netiek ierobežota rotaļāšanās brīvība. Atbilstoši augstāk teiktajam – ikviens var rotaļāties tur, kur viņa spēju līmenis to atļauj. Un pats svarīgākais, iekārtas ne tikai drīkst, bet arī vajag izmantot pieaugušajiem. Kvalitatīvas iekārtas ir gana stipras arī pašiem lielākajiem tētiem un ideālā sabiedrība vecāki pa iekārtām ložņā kopā ar bērniem. Tas ir arī otrs risinājums situācijai, ja neesat droši, ka bērns uz iekārtas tiks galā ar visiem izaicinājumiem – kāpjiet tur kopā ar viņu. Izejiet vienreiz caur iekārtu kopā, un ja redzat ka bērns 2 gadu vecumā tiek galā pa kāpelēšanas iekārtām, kur pārsvarā ir lielāki bērni – varat lepoties, ka Jums aug spēcīgs un izveicīgs bērns.

–       Vēl arī jāatzīmē, ka drošums katra izpratnē ir atšķirīgs. Un šeit arī mēs vadāmies pēc tā principu, kādu kā likumu ir pieņēmuši eksperti ES. Nekas nevar būt pilnībā drošs, bez jebkādiem riskiem – šāda iekārta bērnam būs garlaicīga un neveicinās viņa fizisko un garīgo attīstību. Mērķis ir izstrādāt iekārtas, kur pie normālas izmantošanas riski ir samazināti līdz minimumam, kā arī ir pilnībā novērsti nopietnu traumu draudi. Vienmēr var atrasties kāds, kas izdomās uzkāpt uz iekārtas jumta un mēģināt no tā lekt nost, kas ir bīstami. Bet rotālu laukums izstrādāts tā, lai pat šādā gadījumā lēciena sekas nav smagas, ir izslēgta iespējas piezemēties uz cietas virsmaz vai kāda cita objekta. Bērniem ir jānodrošina iespēja pārbaudīt savus spēkus, uzkāpt augstāk, pārlīst utml., iegūt izpratni par augstumu, par savām spējām, tā ir daļa no augšanas procesa. Rotaļu laukumiem tāpēc ir jābūt arī izaicinošiem, lai bērns šīs izjūtas iegūst šeit, kontrolētā vidē ar samazinātiem riskiem, jo savādāk viņš meklēs šos pārbaudījumus kautkur citur, kur sekas var būt arī ļoti bēdīgas.

–       Ikvienā rotaļu laukumā, neskatoties ne uz kādiem drošības noteikumiem, iekārtu kvalitāti – katrs vecāks joprojām ir atbildīgs par savu bērnu pieskatīšanu. Rotaļu laukums ir tikai vide, ko izmantot rotaļām, bet paši lietotāji – bērni un vecāki nosaka to izmantošanu, kontrolē lai tiktu ievēroti visiem saprotami piesardzības un veselā saprāta nosacījumus. Katrs vecāks jau labāk zin par saviem bērniem, zin kurš ir stingrāk jāuzrauga un kurš pats būs gana prātīgs un šie nosacījumi netiek atcelti arī sabiedriskā rotaļu laukumā. Un ja vecāki nepieskata savus bērnus, tad nelīdzēs arī zīmīte kur rakstīts „izmantot no 5 gadu vecuma”.

Ja Jums ir vēl kāda interese par rotaļu laukumiem, par noteikumiem kas to regulē, tad droši zvaniet vai rakstiet man un centīšos atbildēt. Vienmēr ir patīkami dzirdēt atsauksmes par savu darbu, kā arī saņemt ieteikumus, lai varētu turpmāk strādāt vēl labāk. Lappset jau 40 gadus izgatavo rotaļu laukumus un ir uzkrājis milzu pieredzi par to, kā tos izmanto, kā tos padarīt drošus, bet interesantus. Ik gadu tiek filmētas testa grupas, lai pilnveidotu iekārtas maksimāli atbilstoši lietotāju interesēm, tiek strādāts pie jauniem produktiem un veikti pētījumi par bērnu fizisko attīstību. Visi šie materiāli nodrošina pamatīgu informācijas bāzi un mēs nekad nevairāmies ar to dalīties.

Ceru, ka turpmāk būs aizvien vairāk sabiedriski aktīvi cilvēki, kas kontrolēs, lai pašvaldību uzstādītie rotaļu laukumi ir tiešām kvalitatīvi – gan droši, gan interesanti, gan arī ilgmūžīgi. Jāatceras arī, ka saplīsis laukums automātiski kļūst nedrošs un līdz ar to iekārtas, kas sākotnēji izskatās skaistas un interesantas, bet jau pirmo trīs gadu laikā sāk plīst vai tiek izdemolētas arī ir drauds drošībai. Ja sabiedrība uzmanīs šos procesus, interesēsies un piedalīsies diskusijās, ticu, ka ar laiku pilsētvides kvalitāte būtiski uzlabosies.

Lai Jums veiksmīgas pavasara garās brīvdienas kopā ar ģimeni! Ja esat Rīgā, droši dodaties vēlreiz uz Mežaparku, paredzu gan, ka tur būs ļoti daudz apmeklētāju!

Ar cieņu,

Miks Lukstiņš

Vēstuli iekopēju pilnībā, domāju, ka varbūt vēl kādam vecākam noderēs.

Lai gan liekas, ka samēra gudra mamma esmu(man vismaz girbetos tā domāt) es nekaunos, ka ne visu zinu un ne visu var zināt, kas citiem liekas zināms. Man likās, ka bērnu laukumiem būtu jābūt norādēm. Varbūt tādēļ, ka beidzamā laikā visam ir entās instrukcijas, brīdinajumi u.c, teju vai – ka kaķus nedrīkst mazgāt veļasmašīnā. Mēs ar vīru savējiem stāvam klāt jebkurās aktivitātēs, kas gan cits sargās, ja ne mēs. Tiesa, mēģinam neuzbāzīgi, lai iemācās kļūdīties, krist, varbūt sasisties, vārdu sakot,  tikt galā paši. Bet ir dažādi vecāki…

Raksts par Lapset te.

Ja kas, ir man gan jauni apraksti, gan bildes. Ne tikai par FixMan/ Lapset, jo biju apņēmusies uzrakstīt par Rīgā pieejamiem laukumiem. Publiskiem. Lai gan ir vietas, laukumi, kas  domāti kādam šaurākam lokam bērnu, tomēr  neviens nedzen prom, ja esi no ielas ienācis…Jā, ir ari tādas vietas.

Bet par to visu kādu citu reizi, kad beidzot bildes būšu sataisījusi, uzrakstījusi līdz galam domas…Kopš ievācāmies aprīļa beigās jaunajā mājā, man nav īsti laiks bijis ierakstiem. Visu laiku ir kaut kas darāms. Bet nu jau vasara viducī….

jūlijs 16, 2010

Šodien dzimšanas diena…

Filed under: Dizains,Ikdiena,laukos forši,Mūzika,ziemas krājumi — Līga Vasiļūna @ 10:25

…vienam no krāsaināko darbu meistariem. Paša gan sen vairs nav. Bet darbi dzīvo. Nebūtu http://www.google.lv  – i aizmirstu, ka reiz dzimis Josef Frank – http://www.google.lv/images?q=Josef%20Frank&hl=lv&um=1&ie=UTF-8&source=og&sa=N&tab=wi

Šoreiz speciāli neliku nevienu standarta lapu ar apkopojumu par šī talantīga cilvēka dzīvi, darbiem u.c, bet http://www.google.lv ar attēlu meklētāju – skatieties paši. Darbi , krāsas vēl joprojām fantastiski aktuālas, kaut šogad viņam aprit 125 gadi;) Man skadināvu dizains vienmēr paticis. Zinu, ka citi apjūsmos viņa citus darbus, bet man patīk viņa zīmejumi, krāsas ….audumos. Eh!

Šodien vēlu vēlu ieripinājām no laukiem. Bijām uz ļoti īsu brīdi pie maniem vecākiem. Ievācu mammas audzēto ražu saldētavai. Mans vienīgais nopelns pie tās ir sēklu iegāde, tas gan man neliedza diezgan negausīgi šķīt lakstus mammas darzā, ko gan pārtrauca negaiss, kas strauji tuvojās. ŽĒL, ka kārtējo reizi nepaņēmu fotoaparātu līdzi, jo nodomāju – mes tikai uz mazmazītiņu brīdi – lai atvestu dārzeņus saldēšanai pirms tie šajā karstumā pārauguši. Debesis bija fantastiskas! Man gan nekad no negaisiem nav bail, varbūt sen sen bērnībā, bet šoreiz ņēmu pēdu – mākoņi tuvojās ļoti ātri. Skats bij fantsastiski labs – vecāku māja pa gabalu burtiski izskatijās  kā kāda briesmoņa rīklē, kas nerija to nost, bet nāca man virsū. Bērns, kas gulēja mašīna un bijām domājuši nekustināt , lai jau paguļ – izrāvu ārā. Vīrs nesaprata, ko es plosos, lai tak paliek mašīnā. tapat tūdaļ brauksim atpakaļ uz Rīgu. Tomēr bij pilnig skaidrs, ka es maza negribētu negaisa vidū pamosties mašīnā, kad apkārt dārd un sper zibens. Pirms sāka līt, gandrīz jau bijām drošā patvērmā – vecāku mājā. Bet pirmās smagās lāses tomēr bērni dabūja un sāka visi trīs brēkt no apjukuma – apkārt tumšs, tikko pamodušies, ducina pērkons, zibeņo un krīt smags lietus virsū…Vēlāk ēdot opīša salasītās mellenes ar siltu, tikko slauktu pienu, gan visi krenķi aizmirsās. Un lielākajiem abiem jau no lietus nekādā ziņā nav bail. Mazajai tas smagais lietus noteikti bija sveša lieta – līdz šim tikai smalko lietutiņu bija izbaudījusi.

Lai nu kā – nedaudz zirņi ielasīti – sagaldīju ziemas krājumiem un saldētavā iekšā blakus vakardienas atvestajiem brokoļiem un puķkāpostiem. Pašiem mums nav. Mammai darzā nograuza stādiņus kaut kādi spradži tādos tempos, kā siseņi savos uzlidojumos. Vēlāk vairs nebija ko stādīt.

Bet tam jau nakts tirdziņš – iegādāju brokoļus pa 0,70Ls/ kg un puķkāpostus pa 0,45Ls/kg tik daudz, lai saldētavā tos varu atrast līdz pat pavasarim. Pagājušā ziemā dikti fiksi nozuda, ka šogad liku vairāk – jo nu ir nākusi klāt vēl viena ēdāja.

Ieraksts tapa 14tajā jūlijā, lai gan nu jau ir 16,jūlijs.

WordPress.com blogs.