ligavasiluna's Blog

novembris 16, 2010

Dienas rit. Drīz Ziemassvētki. Un atkal gads galā…

Filed under: Ikdiena — Līga Vasiļūna @ 20:34

Ik pa laikam domāju uzrakstīt, bet…Nesaņemos. Apbrīnoju tos, kam laiks rakstīt regulāri. Kādam tas ir zināms darbs, jo reizē nes ienākumus – līdz ar to atbildība pret lasītājiem. Kādam pašrealizēšanās vajadzība un uzsišana sev uz pleca un lasītājs faktiski ir mazsvarīgaks. Kādam nenoformulēta vajadzība. Rakstīt. Un publicēties.

No vienas puses – man atpazīstamība nenāktu par sliktu. No otras – ir man dažas melnās avis biogrāfijā, ko labāk ārā neizprovocēt. Skaidrs, ka neesmu balta un pūkaina. Ir man sliktās puses. Dažs teiks – kā jebkuram. Iespējams.  Dažkārt, kā šobrīd – ieslīgstu mazliet tumsā un grūti ir tikt ārā. Kaut gan vienmēr ir kas atgadījies un  faktiski izvilcis no šī stavokļa arā. Pat ja pati nespēju saņemties izlīst vai tuvie nepamana. Tuvinieki bieži daudz ko nepamana.

Melnās svītras. Baltās. Melnās. Baltās.

Gājēja pāreja. Nekad nezinam, kas gaida pāri pārejot.

Darbā vēl ar vien neesmu atgriezusies Latvijas Avīzē. Parēķinot iespējas nopelnīt avīzē un vajadzību – kas būtu jāmaksā auklītei – sapratu, ka mūsu ģimene to nevar atļauties – bērna auklīti. Bet man nav nekādas nožēlas, ka nu mūsu ģimenei būs par dažiem simtiem latu mazāk, kas bija mans ikmēneša māmiņpabalsts. Mūsu oma, kas vienmēr skatījusies savus mazbērnus un ļavusi mums abiem strādāt – šajā pirmsziemassvētku laikā ir nodarbināta visvairāk gada laikā – viņa tirgos visu decembri un janvāra pirmajā pusē savus keramikas darbiņus Doma laukumā Ziemassvētku tirdziņā. Šajā laikā mēs mēginam paši mazos bērnus skatīties arī darba laikā. Tā nu izlēmu palikt bērnu kopšanas atvaļinājumā un izmantot brīvo laiku kopā ar bērnu. Zinu, ka būsim abas tikai ieguvējas. Jo ne jau naudā viss sverams… Lielajiem bērniem ir gan brīnišķīgs dārziņš ar ļoti labu vadītāju un ļoti fantastiskām audzinātājam. Aizvedot viņus tur – man sirds ir mierīga – zinu, ka esmu uzticējusi ļoti labās rokās viņus.  Pie manis un omas viņiem ir labi, bet jo lielāki, jo vairāk grib arī citu sabiedrību…

Mazākajai ir tikai gads. Un pat ja ar māsas un brāļa priekšrocību rinda pienāks ātri – bērnus dārziņā uzņem no 1,5 gadi. Faktiski pusgads vecākiem jādomā pašiem – ko iesākt . Palikt mājās vienam no vecākiem vai uzticēt auklītei. Kas ir izdevumi. Dažbrīd – viena vecāka alga.

Paliekot mājās ar mazuli – ieguvēji ir abi, gan vecāki. Gan mazulis.

Tiesa – ļoti nākas piedomāt, kā šajā laikā nomaksāt ikdienišķos rēķinus:) Jo pabalsts šajā laikā ir tikai 30 lati. Bet tas jau cits stāsts.

Atšķirībā no pirmā bērna kopšanas atvaļinājuma, kurš beidzās mazajai gadam paliekot – šoreiz nemaz neraujos strādāt. Ne tāpēc ka negribētu. Gribu gan. Pat ļoti gribu fotografēt. Un avīzes darbs ir interesants. Kā arī man ir brīnišķīgi kolēģi. Kas dažkārt piedod manām melnajām avīm…

Bet…Skatoties uz 5- gadīgo Alisi es redzu – CIK ātri viņi izaug. Un man vairs negribās apkrauties foto darbiem, kas ieilgst dažkārt līdz vēlai naktij, skriet pa pasauli, darīt, darīt darīt, bet gribās būt ar viņiem kopā. Redzēt kā uzaug. Mācītie kopā ar viņiem. Būt, būt, būt.

Tiesa, mājās dzīvošana nav nekāda izprieca. Tā ir arī rutīna. Ikdienas darbi. Ikdienas vajadzības, kuras nevar pastumt malā un izlikties, ka to nav.

Dažkārt es nogurstu. Izeju no rāmjiem, zūd pacietība, iecietība un jā – arī saprāts.

Reizēm man liekas, ka esmu kā gaisa dejotāja uz virves. Nobalansēt, nobalansēt. NENOKRIST.

Bet kad krītu, domāju, ka lai kā bija – nebija tak slikti. Ja varētu – darītu vēl labāk un vairāk. Lai saprastu, lai sajust, lai izzinātu.

Nesen nomira vecaistēvs. Un es iegrimu pārdomās.

Tādos brīžos tu dari mehāniski darbus. Bet domās esi citur.

Nāve nāca pēkšņi savā ziņā. Bet uzzinot, ka viņš bija slims ar vēzi un patiesībā mocijās, bet slēpa, saprotu, ka nāve bija arī kā atpestīšana no ciešanām. Un jā – viņam vienam bij grūti. Vecāmāte nomira nesen – man mazajai bija tikai 2 mēneši…

Mēģinu sevi izraut no melanholijas, jo tādos brīžos es apstājos. Neko radošu nedaru. Ir tukšums. Pat bērni vairāk vai mazāk dzīvojās savā vaļā.

Tad nepieciešams pamatīgi sapurināties. Dazkārt tas ir pamazām, dažkārt – kā trieciens uz aizberga, kuru neesi pamanījis aizdomājoties.

Arī no draugiem esmu atsvešinājusies. Ļoti. Tik ļoti, ka pēdējā laikā nezinu faktiski neko par citiem.  Ko viņi domā, ko dara.

Un kad tu attopies – tu esi nesabiedrisks, mājās tupētājs:D Nē, nepārprotiet – man mājās patīk. Bet skaidrs ir viens – es savā mājā parāk reti uzaicinu draugus ciemos. Un pārāk reti pati ciemojos.Un šī gada laikā pārāk maz gribējās svinēt, lai gan bija iemesli – vecākajai meitiņai palika 5 gadi. Mazākajai  – gads.

Parīt ciemos būs draudzene, kuru neesmu satikusi veselu mūžību – jāsaka, ka ar nepacietību gaidu ciemos viņu:)

Atstāt komentāru »

Vēl nav komentāru.

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: