ligavasiluna's Blog

marts 25, 2011

Kārtējais ēdiengatavošanas žurnāls.

Braucot sabiedriskajā netīšām noklausījos reklāmu, ka ir iznācis jauns žurnāls Mājas virtuve.  Tā kā iznāk gatavot gana daudz, ja esiet 5 cilvēki ģimenē – tad , protams, jaunu ēdiengatavošanas žurnālu iznākšanas info mani piesaista. Kioskā palūdzu numuru un jau pirmo aci uzmetot redzams – kārtējais plānais žurnālītis ar 24 lapām un 27 receptēm. Izdevējs – tas pats, kas izdod Vesti, Vesti Segodņa pļus, Telvīzijas programmu un vēl virkni, ko neuzskaitīšu – SIA press distribution center. Man gan pilnīgi vienalga, kas to izdevis. Un valoda, kādā izdod, ar nav tik būtiska, jo varu izlasīt gan latviski, gan lietuviski,  gan krieviski, gan vāciski, gan franciski. Ja gribu. Šoreiz par ko citu….

Nezinu kā jums, bet man kaitina šo ēdiengatavošanas žurnālu plānie vāki. Droši vien izdot ar tiem ir lētāk, bet  – ai, kā kaitina. Tā pati nelaime ir gan Ievas virtuvei, gan Dienas ēdieniem. Ziniet – tad man paliek nebūtisks saturs un viss tas žurnālis, ja  nav iespējams to lietot vairākkārt un kopā ar bērniem. Vēlams.  Vai tiešām izdevējs domā, ka man patīk gatavot ēdienu no apdriskāta žurnāla, kuram jau pie pirmās lietošanas vāki noplīst, kurš šķirstot lokās, krokojās tā, ka pēc pāris šķirstīšanām izskatās kā samīcīts. Jūs domājiet, ka es tik nevīžīga, ka vienā mirklī žurnāls tāds?  Vai izdevējs domā, ka tikai skata pēc žurnālu nopērk, uztaisa kādu recepti un izmet? Vairums, ja pērk vai abonē – tos krāj un ik pa laikam paškirsta, lai pagatavotu kaut ko. Bet droši vien izdevējiem ir izdevīgi, ka lietotājam – lasīt – lasītājam ir īsa atmiņa un viņš pērk un pērk nākamos numurus ar vēlmi kaut ko arī pagatavot no tā visa, lai pēc kāda ēdiena pagatavošanas izlidinātu noplukušo žurnālu pēc dažu mēnešu pamētāšanās pa māju…

Otrs – ja žurnāls vāka pieteikumā raksta – ” LABĀKO PAVĀRU MEISTARKLASE”, tad piedodiet, bet es, kā lasītājs, kas gatavos šīs receptes, gribu zināt – kas ir tie labākie pavāri.  Kaut vai tie ir Krievijā dzīvojošie, par cik žurnāls izskatās tulkots (ja tā nav, tad atvainojiet…), bet es gribu zināt – kas. Žurnālā nav itin nekur minēts, kas ir šie labākie pavāri.  Vai arī es esmu drausmīgi smagi pārpratusi un žurnāls ir tomēr adresēts – labākajiem pavāriem, nevis tādiem, kā man – pilnīgiem diletantiem. Vai tomēr  adresēts visiem un reizē – nekam. Pēc pieteikuma uz 1.vāka tas īsti nav skaidrs. Žurnāls ir drausmīgi bezpersonisks. Vai arī esmu totāla blondīne un vienkārši neko nesaprotu.

Latvijai pietrūkst laba izdevuma latviešu valodā ar BIEZĀKIEM vākiem, kas nenodriskājās pēc dažām lietošanas reizēm. Kaut vai tulkota.

Visi metušies izdot entos žurnālus ar plāniem vākiem. Piedodiet, es droši vien nebūšu jūsu mērķauditorija, jo man kaitina tie plānie vāki un dažu reižu lietošana. Labāk nopērku kādu pavārgramatu, kaut arī žurnāli visi maksā zem lata – piemēram, Mājas virtuve  un Ievas virtuve- 0,59Ls, Dienas ēdieni – 0,55Ls.

Tomēr gada laikā tā ir nelielas pavārgrāmatas cienīga summa. Vai izvēle ir 12(Dienas ēdieniem tie būs 24 žurnāli, par cik iznāk 2x mēnesī) nodriskāti žurnāli ar 24 lapām katram numuram(gadā 288 lapas, kurās daļu aizņem vāki, reklāmas u.c…),  +/- 30 – 40 receptēm(Dienas ēdienos pat mazāk, bet izdevumā pieplusots par vīniem u.c, kas aizņem savu tiesu lapu…)

Dienas ēdieni – ~ 20 receptes + padomi,  ja to tā var nosaukt,( un protams, jāņem vērā arī tas, ka Dienas ēdieni iznāk 2x mēnesī), tirāža 20 tūkstoši eks.

Ievas virtuve – 40 receptes, tirāža 46 700 eks.,

Mājas virtuve – ap 30 receptēm(1.numurā 27 receptes) , tirāža 13 tūkstoši –

Vai izvēle tomēr ir laba  pavārgrāmata – teiksim, uz dullo izvilku no sava plaukta  izdevniecības Madris tulkoto un izdoto  Majas Sēderbergas grāmatu Veselīga dabas virtuve – daudz krāsainu bildīšu, ne tikai ar ēdieniem, bet arī dabas skati. Ap 70 lapām jeb 140 lappusēm ar 110-120 receptēm – maksā 6,10 Ls(Zvaigzne ABC tirgo pa 7,80Ls). Bet noteikti ar daudzkārt vairāk receptēm līdzīgā summa var minēt kaut vai Zvaigznes ABC izdoto Juronkuļa lielo pavārgrāmatu. Receptes – 1550. Bildes gan nebūs. Cena mazliet zem 7 latiem.  Varēsiet gatavot līdz nemaņai.

Salīdzinājumam – Ievas virtuve abonējot 5,99Ls(tātad tie paši 6 lati vien sanāk) vai pērkot 8,28 – receptes gan daudz sanāk – ap 480 gadā – protams, Majas grāmata ar savām 110-120 receptēm galīgi nevar sacensties, bet ja ņem vērā faktu, ka tev jābut dikti uzmanīgam lietojot, lai pēc paris reizēm vāki paliek vietā un vispār tas žurnāls lietojams…. Mājas virtuve žurnālam  principā tas pats – tikai receptes mazāk – gadā ap 330(domāju ka diez vai citos numuros būs vairāk kā pirmajā, kaut pieteikts ap 30 receptēm katrā numurā).Recepšu 3x vairāk, bet…

Es esmu no tiem, kam patīk grāmatas, žurnālus šķirstīt, bet – labā izpildījumā. Pretējā gadījumā man drukāto nevajadzētu vispār – internets ir pilns ar ļoti labām receptēm. Ja man tikai receptes vajadzētu – pietiktu ar internetu. Drukātie kulinārijas brīnumi ar dranķīgi plānajiem vākiem agrāk vai vēlāk mirs dabīgā nāvē. Kamēr vecākā paaudze lieto – tikmēr dzīvos, bet…Domāju, ka mana paaudze – 30-40 gadnieki un jaunāki dod priekšroku internetam, nevis dranķīgam izpildījumam. Par cik mēs esam pelnošā paaudze, tad daudzi nopērk, ja var to atļauties.  Zinu, zinu, ka Ievas virtuvei tīri labi iet. Lielākā tirāža no šiem izdevumiem. Pagaidām. Droši vien arī Dienas žurnāliem pārāk slikti neiet. Jo latvieši grib lasīt latviski. Pretējā gadījumā diez vai latvietis pieciestu tik dranķīgu izpildījumu…

Bet…Es domāju tāpat, kā dažas dienas atpakaļ teica Dailes teātra režisors Mihails Gruzdovs par pavisam citu tēmu irntervijā, ko drīzumā publicēs Latvijas avīze(man tika tas gods fotografēt)  – LAIKS VISU SALIEK PA VIETĀM.

PS: ņemot vērā, ka strādāju vienā no lielākajām izdevniecībām Latvijā par fotogrāfu – šeit tiek rakstīts un publicēts tikai mans PERSONĪGAIS VIEDOKLIS.

marts 24, 2011

Pavasaris klāt! Lāči veļas no migas laukā.

Jā, es arī esmu pamodusies. Patiesībā es ziemā tiešām jūtos kā lācis, kam īsti nedod miera gulēt un nomodā tā isti atrodās ne tur. Ziema noteikti nav mans gadalaiks:D Radi un paziņas metās slepot un veikt visādas citas aktivitātes, bet es…Nuuu, protams, man patīk, kā nu ne. Bet neteiksim, ka es ģībstu no sajūsmas un gandarījumā berzēju rokas, ka nu ir sniedziņš, ledus. Nu tik būs. Tīri kā fotogrāfs gan esmu starā par sniegotu ziemu. Brīnišķīgas gaismas.  Bet dēl sava ziemas pasīvuma( pilnīgi noteikti esmu pārliecināta, ka manī kaut kur guļ lācis ziemā…) – bildes ziemā man top salīdzinoši maz.

Bet protams, es ziemā rociņas klēpī nesalieku un nesēžu snauduļojot.  Darbojos. Ziemā es turpinu vākt krājumus. Lai būtu pavasarī no kā atbrīvoties:D

Bet ir lietas, kas vairāk nāk, ka iet prom no manis. Tās ir grāmatas.

Ja tik būtu nauda! Tad man būtu pamatīga bibliotēka jau sen. Bet pagaidām ir tik, cik ir. Mana vājība ir pavārgrāmatas. Teksim tā – tā ir vājība no bērnības. Par cik manai mammai savulaik bija paprāva pavārgrāmatu kolekcija – bērnībā abas ar māsu daudz gatavojām. Vēlāk arī jaunākie brāļi. Daļa bij tik iecienītas un ” apspeķotas”, ka vairs īsti labi neizskatījas. Brīnos vēl šodien, kā mamma ar mierīgu sirdi uz to spēja noskatīties. Nesp;eja jau īsti:D Bet skaidrs, ka bērns reti kurš perfekti un pedantiski lieto grāmatas ēst gatavojot.

Jā, bet kolekciju nemantoju. Kamēr mamma Īrijā atguvās pēc smagas autoavārijas – no mūsu vecā dzīvokļa laukos vietejie garnadži iznesa visu, kas vien bija nesams…Arī mammas gadiem krātās grāmatas. Bet savu kolekciju jau biju pasākusi ” buvēt” sen – stipri pirms ši nelāga notikuma.  Tikai , protams, zināms rūgtums sirdī ir par nozagtajām grāmatām, jo katrs kleksis tajās saistījās ar atmiņām – pirmās pankūkas, pirmie ķīseļi, kūkas un cepumi…

Bet nav jēgas vairs kavēties tajā, kas gājis zudībā. Ik pa laikam savu kolekciju papildinu ar kādu jaunu vai vecu pavārgramatu. Šodien, antikvariātā  tam īpaši pirktā ādas piezīmju grāmatiņā, tapa 200tais ieraksts ar  Vilmas Bērtiņas  Mājas cepumi grāmatiņu, kas izdota 1937tajā gadā.

Daļa no tām ir līdz 1940. gadam izdotas, jo vecās grāmatas īpaši vācu. Bet ja man uzdod jautājumu, kapēc? Nezinu, vienkārši intresē – atšķirība no lielas daļas, kas veco druku neprot izlasīt – es daudz maz protu izlasīt to, kas tajās uzrakstīts. Ne vienmēr, bet tomēr – vecmamma iemācija. Un jā, arī gatavoju pēc vecajām pavārgrāmatām. Tikai atšķirība no mammas savas, diez vai saviem bērniem maziem ļaušu tās apkleksēt – šodien labas ēdiengatavošanas grāmatas nav vairs tāds deficīts, kā tas bija PSRS laikos – tomēr pavisam vecās pavārgramatas ir īstena mednieka cienīgs darbs. Patiesībā – nebija jau arī tad deficīts pavārgrāmtas. Tika izdots pat salīdzinoši daudz. Bet vecās arī tad nebij nemaz tik daudz.

Kā nomedīt?

Antikvariāti, veci cilvēki, lietotu grāmatu tirgotāji. Saraksts man top tikai par grāmatām latviešu valodā, bet būtu dumji ignorēt grāmatas krievu, angļu, vācu, franču valodā. Man ir arī tādas. Īpaši interesanti ir mēģināt izburtot  ļoti vecas franču pavārgrāmatas.

Šoreiz klusēšu kā partizāns, kur tieši tās nopērku, bet teikšu tikai vienu – vecas grāmatas ir zelts!;) Protams, tiek izdotas gan skaistas, gan saturā labas pavārgramatas arī šobrīd, bet vēl interesanatāk ir mēgināt uzburt ko garšīgu pēc vecas pavārgrāmatas, kur maķenīt vairāk jāzin – kas tur vai šur īsti bij domats receptē.

Visu laiku neliek mierā ideja, ka visas šīs vecās grāmatas vajadzētu saskanēt un padarīt par pieejamam ikvienam. Bet zinu, ka man tam nepietiks ne laiks, ne līdzekļi. Man pat skanera nav:)

Veidojiet bezmaksas vietni vai emuāru vietnē WordPress.com.