ligavasiluna's Blog

marts 25, 2011

Kārtējais ēdiengatavošanas žurnāls.

Braucot sabiedriskajā netīšām noklausījos reklāmu, ka ir iznācis jauns žurnāls Mājas virtuve.  Tā kā iznāk gatavot gana daudz, ja esiet 5 cilvēki ģimenē – tad , protams, jaunu ēdiengatavošanas žurnālu iznākšanas info mani piesaista. Kioskā palūdzu numuru un jau pirmo aci uzmetot redzams – kārtējais plānais žurnālītis ar 24 lapām un 27 receptēm. Izdevējs – tas pats, kas izdod Vesti, Vesti Segodņa pļus, Telvīzijas programmu un vēl virkni, ko neuzskaitīšu – SIA press distribution center. Man gan pilnīgi vienalga, kas to izdevis. Un valoda, kādā izdod, ar nav tik būtiska, jo varu izlasīt gan latviski, gan lietuviski,  gan krieviski, gan vāciski, gan franciski. Ja gribu. Šoreiz par ko citu….

Nezinu kā jums, bet man kaitina šo ēdiengatavošanas žurnālu plānie vāki. Droši vien izdot ar tiem ir lētāk, bet  – ai, kā kaitina. Tā pati nelaime ir gan Ievas virtuvei, gan Dienas ēdieniem. Ziniet – tad man paliek nebūtisks saturs un viss tas žurnālis, ja  nav iespējams to lietot vairākkārt un kopā ar bērniem. Vēlams.  Vai tiešām izdevējs domā, ka man patīk gatavot ēdienu no apdriskāta žurnāla, kuram jau pie pirmās lietošanas vāki noplīst, kurš šķirstot lokās, krokojās tā, ka pēc pāris šķirstīšanām izskatās kā samīcīts. Jūs domājiet, ka es tik nevīžīga, ka vienā mirklī žurnāls tāds?  Vai izdevējs domā, ka tikai skata pēc žurnālu nopērk, uztaisa kādu recepti un izmet? Vairums, ja pērk vai abonē – tos krāj un ik pa laikam paškirsta, lai pagatavotu kaut ko. Bet droši vien izdevējiem ir izdevīgi, ka lietotājam – lasīt – lasītājam ir īsa atmiņa un viņš pērk un pērk nākamos numurus ar vēlmi kaut ko arī pagatavot no tā visa, lai pēc kāda ēdiena pagatavošanas izlidinātu noplukušo žurnālu pēc dažu mēnešu pamētāšanās pa māju…

Otrs – ja žurnāls vāka pieteikumā raksta – ” LABĀKO PAVĀRU MEISTARKLASE”, tad piedodiet, bet es, kā lasītājs, kas gatavos šīs receptes, gribu zināt – kas ir tie labākie pavāri.  Kaut vai tie ir Krievijā dzīvojošie, par cik žurnāls izskatās tulkots (ja tā nav, tad atvainojiet…), bet es gribu zināt – kas. Žurnālā nav itin nekur minēts, kas ir šie labākie pavāri.  Vai arī es esmu drausmīgi smagi pārpratusi un žurnāls ir tomēr adresēts – labākajiem pavāriem, nevis tādiem, kā man – pilnīgiem diletantiem. Vai tomēr  adresēts visiem un reizē – nekam. Pēc pieteikuma uz 1.vāka tas īsti nav skaidrs. Žurnāls ir drausmīgi bezpersonisks. Vai arī esmu totāla blondīne un vienkārši neko nesaprotu.

Latvijai pietrūkst laba izdevuma latviešu valodā ar BIEZĀKIEM vākiem, kas nenodriskājās pēc dažām lietošanas reizēm. Kaut vai tulkota.

Visi metušies izdot entos žurnālus ar plāniem vākiem. Piedodiet, es droši vien nebūšu jūsu mērķauditorija, jo man kaitina tie plānie vāki un dažu reižu lietošana. Labāk nopērku kādu pavārgramatu, kaut arī žurnāli visi maksā zem lata – piemēram, Mājas virtuve  un Ievas virtuve- 0,59Ls, Dienas ēdieni – 0,55Ls.

Tomēr gada laikā tā ir nelielas pavārgrāmatas cienīga summa. Vai izvēle ir 12(Dienas ēdieniem tie būs 24 žurnāli, par cik iznāk 2x mēnesī) nodriskāti žurnāli ar 24 lapām katram numuram(gadā 288 lapas, kurās daļu aizņem vāki, reklāmas u.c…),  +/- 30 – 40 receptēm(Dienas ēdienos pat mazāk, bet izdevumā pieplusots par vīniem u.c, kas aizņem savu tiesu lapu…)

Dienas ēdieni – ~ 20 receptes + padomi,  ja to tā var nosaukt,( un protams, jāņem vērā arī tas, ka Dienas ēdieni iznāk 2x mēnesī), tirāža 20 tūkstoši eks.

Ievas virtuve – 40 receptes, tirāža 46 700 eks.,

Mājas virtuve – ap 30 receptēm(1.numurā 27 receptes) , tirāža 13 tūkstoši –

Vai izvēle tomēr ir laba  pavārgrāmata – teiksim, uz dullo izvilku no sava plaukta  izdevniecības Madris tulkoto un izdoto  Majas Sēderbergas grāmatu Veselīga dabas virtuve – daudz krāsainu bildīšu, ne tikai ar ēdieniem, bet arī dabas skati. Ap 70 lapām jeb 140 lappusēm ar 110-120 receptēm – maksā 6,10 Ls(Zvaigzne ABC tirgo pa 7,80Ls). Bet noteikti ar daudzkārt vairāk receptēm līdzīgā summa var minēt kaut vai Zvaigznes ABC izdoto Juronkuļa lielo pavārgrāmatu. Receptes – 1550. Bildes gan nebūs. Cena mazliet zem 7 latiem.  Varēsiet gatavot līdz nemaņai.

Salīdzinājumam – Ievas virtuve abonējot 5,99Ls(tātad tie paši 6 lati vien sanāk) vai pērkot 8,28 – receptes gan daudz sanāk – ap 480 gadā – protams, Majas grāmata ar savām 110-120 receptēm galīgi nevar sacensties, bet ja ņem vērā faktu, ka tev jābut dikti uzmanīgam lietojot, lai pēc paris reizēm vāki paliek vietā un vispār tas žurnāls lietojams…. Mājas virtuve žurnālam  principā tas pats – tikai receptes mazāk – gadā ap 330(domāju ka diez vai citos numuros būs vairāk kā pirmajā, kaut pieteikts ap 30 receptēm katrā numurā).Recepšu 3x vairāk, bet…

Es esmu no tiem, kam patīk grāmatas, žurnālus šķirstīt, bet – labā izpildījumā. Pretējā gadījumā man drukāto nevajadzētu vispār – internets ir pilns ar ļoti labām receptēm. Ja man tikai receptes vajadzētu – pietiktu ar internetu. Drukātie kulinārijas brīnumi ar dranķīgi plānajiem vākiem agrāk vai vēlāk mirs dabīgā nāvē. Kamēr vecākā paaudze lieto – tikmēr dzīvos, bet…Domāju, ka mana paaudze – 30-40 gadnieki un jaunāki dod priekšroku internetam, nevis dranķīgam izpildījumam. Par cik mēs esam pelnošā paaudze, tad daudzi nopērk, ja var to atļauties.  Zinu, zinu, ka Ievas virtuvei tīri labi iet. Lielākā tirāža no šiem izdevumiem. Pagaidām. Droši vien arī Dienas žurnāliem pārāk slikti neiet. Jo latvieši grib lasīt latviski. Pretējā gadījumā diez vai latvietis pieciestu tik dranķīgu izpildījumu…

Bet…Es domāju tāpat, kā dažas dienas atpakaļ teica Dailes teātra režisors Mihails Gruzdovs par pavisam citu tēmu irntervijā, ko drīzumā publicēs Latvijas avīze(man tika tas gods fotografēt)  – LAIKS VISU SALIEK PA VIETĀM.

PS: ņemot vērā, ka strādāju vienā no lielākajām izdevniecībām Latvijā par fotogrāfu – šeit tiek rakstīts un publicēts tikai mans PERSONĪGAIS VIEDOKLIS.

marts 24, 2011

Pavasaris klāt! Lāči veļas no migas laukā.

Jā, es arī esmu pamodusies. Patiesībā es ziemā tiešām jūtos kā lācis, kam īsti nedod miera gulēt un nomodā tā isti atrodās ne tur. Ziema noteikti nav mans gadalaiks:D Radi un paziņas metās slepot un veikt visādas citas aktivitātes, bet es…Nuuu, protams, man patīk, kā nu ne. Bet neteiksim, ka es ģībstu no sajūsmas un gandarījumā berzēju rokas, ka nu ir sniedziņš, ledus. Nu tik būs. Tīri kā fotogrāfs gan esmu starā par sniegotu ziemu. Brīnišķīgas gaismas.  Bet dēl sava ziemas pasīvuma( pilnīgi noteikti esmu pārliecināta, ka manī kaut kur guļ lācis ziemā…) – bildes ziemā man top salīdzinoši maz.

Bet protams, es ziemā rociņas klēpī nesalieku un nesēžu snauduļojot.  Darbojos. Ziemā es turpinu vākt krājumus. Lai būtu pavasarī no kā atbrīvoties:D

Bet ir lietas, kas vairāk nāk, ka iet prom no manis. Tās ir grāmatas.

Ja tik būtu nauda! Tad man būtu pamatīga bibliotēka jau sen. Bet pagaidām ir tik, cik ir. Mana vājība ir pavārgrāmatas. Teksim tā – tā ir vājība no bērnības. Par cik manai mammai savulaik bija paprāva pavārgrāmatu kolekcija – bērnībā abas ar māsu daudz gatavojām. Vēlāk arī jaunākie brāļi. Daļa bij tik iecienītas un ” apspeķotas”, ka vairs īsti labi neizskatījas. Brīnos vēl šodien, kā mamma ar mierīgu sirdi uz to spēja noskatīties. Nesp;eja jau īsti:D Bet skaidrs, ka bērns reti kurš perfekti un pedantiski lieto grāmatas ēst gatavojot.

Jā, bet kolekciju nemantoju. Kamēr mamma Īrijā atguvās pēc smagas autoavārijas – no mūsu vecā dzīvokļa laukos vietejie garnadži iznesa visu, kas vien bija nesams…Arī mammas gadiem krātās grāmatas. Bet savu kolekciju jau biju pasākusi ” buvēt” sen – stipri pirms ši nelāga notikuma.  Tikai , protams, zināms rūgtums sirdī ir par nozagtajām grāmatām, jo katrs kleksis tajās saistījās ar atmiņām – pirmās pankūkas, pirmie ķīseļi, kūkas un cepumi…

Bet nav jēgas vairs kavēties tajā, kas gājis zudībā. Ik pa laikam savu kolekciju papildinu ar kādu jaunu vai vecu pavārgramatu. Šodien, antikvariātā  tam īpaši pirktā ādas piezīmju grāmatiņā, tapa 200tais ieraksts ar  Vilmas Bērtiņas  Mājas cepumi grāmatiņu, kas izdota 1937tajā gadā.

Daļa no tām ir līdz 1940. gadam izdotas, jo vecās grāmatas īpaši vācu. Bet ja man uzdod jautājumu, kapēc? Nezinu, vienkārši intresē – atšķirība no lielas daļas, kas veco druku neprot izlasīt – es daudz maz protu izlasīt to, kas tajās uzrakstīts. Ne vienmēr, bet tomēr – vecmamma iemācija. Un jā, arī gatavoju pēc vecajām pavārgrāmatām. Tikai atšķirība no mammas savas, diez vai saviem bērniem maziem ļaušu tās apkleksēt – šodien labas ēdiengatavošanas grāmatas nav vairs tāds deficīts, kā tas bija PSRS laikos – tomēr pavisam vecās pavārgramatas ir īstena mednieka cienīgs darbs. Patiesībā – nebija jau arī tad deficīts pavārgrāmtas. Tika izdots pat salīdzinoši daudz. Bet vecās arī tad nebij nemaz tik daudz.

Kā nomedīt?

Antikvariāti, veci cilvēki, lietotu grāmatu tirgotāji. Saraksts man top tikai par grāmatām latviešu valodā, bet būtu dumji ignorēt grāmatas krievu, angļu, vācu, franču valodā. Man ir arī tādas. Īpaši interesanti ir mēģināt izburtot  ļoti vecas franču pavārgrāmatas.

Šoreiz klusēšu kā partizāns, kur tieši tās nopērku, bet teikšu tikai vienu – vecas grāmatas ir zelts!;) Protams, tiek izdotas gan skaistas, gan saturā labas pavārgramatas arī šobrīd, bet vēl interesanatāk ir mēgināt uzburt ko garšīgu pēc vecas pavārgrāmatas, kur maķenīt vairāk jāzin – kas tur vai šur īsti bij domats receptē.

Visu laiku neliek mierā ideja, ka visas šīs vecās grāmatas vajadzētu saskanēt un padarīt par pieejamam ikvienam. Bet zinu, ka man tam nepietiks ne laiks, ne līdzekļi. Man pat skanera nav:)

novembris 17, 2010

Lietu kārtība.

Iepriekšējais ieraksts bij manam dvēseles stāvoklim veltīts, bet šis – tam, ko daru šobrīd.

Ik pa laikam man vajag traukus un dažadus nieciņus sadzīviskus fotografēšanai. Tā kā agrāk es bieži pārvācos – faktiski man bija lietu minimums, ko var aizvest un pārvest pat ar sabiedrisko transportu. Pie tā arī pieturējos – lietu minimums. Vajadzīgo bildēšanām sarunāju no citiem.

Rīgā esmu mazliet vairāk kā 10 gadus. Bet pa šo laiku esmu gan nomainījusi neskaitāmas dzīves vietas, gan apaugusi lietām. Bet es nenodabojos ar nežēlīgu izmešanu. Pēdējo reizi, kad to darīju, ne pārāk sen – pirms  gada – dikti nožēloju, jo izmetu divus krēslus, kas bij jarestaurē, bet tie bija zināmu laika posmu perfekta dizaina pērles. Tiesa – abiem bojāti sēdekļi. Viens koka  virtuves krēls. Otrs – atpūtas, mīksts , zvilnējamais krēls. Tagad zinu, ko būtu taisījusi un kur likusi. Bet ko nu vairs:) Toreiz vīram dikti sakrita uz nerviem un , kad man pašai uznācis bij visu sakārtot – izmetu.

Bet lietas var un vajag atjaunot.

Ne izmest ārā, vai kā šie izdarīt – http://academica.lv – sazāgējot…

Pirms

Pēc

Nezinu vai ar to būtu jālepojās. Īpaši tādēļ, ka bieži vien ir skolas, dažādi pansionāti, iestādes, kur krēsliem nav naudas…Un to vienkārši nav.

Bet stāsts būs ne tik daudz par krēsliem. Lai gan saimniecības mājā man vairākas mēbeles gaida, kad tās uzfrišinās un atgriezīs darbā.

Stāsts arī par to, ka reiz man lietu glabāšanai nebija ne vieta, ne iespējas. Lai gan bija tik daudz iespējas, kur cilvēki bija priecīgi man atdot darbiem savas lietas par velti. Atteicos, bet ja varēju – izmantoju bildēšanām . Šodien man ir visi priekšnosacījumi un iespējas glabāšanai, bet retais atdod savas lietas tā vienkārši par brīvu.

Vienu dienu sapratu – IR LAIKS! Īstais laiks savākt dažādas lietas fotografēšanām. Un traukus, kurus vienmēr vajag, bet nekad nav – kad tos visvairāk vajag. Musdienu var nopirkt – tik vien darbs, kā atrast – kur un sarūpēt naudu. Bet traukus, kas raksturo zināmu laika posmu – tik vienkārši nenopirksi.  Bez tam – vienmēr man patikuši trauki un bij doma, ka reiz, kad to varēšu – izveidošu kolekciju ar tiem, kas patīk.  Pie viena pratiski izmantojot darbam. Domāts – darīts!

Sāku ar sludinājumu, lai gan īsti ticības nebij, ka vispār kāds atsauksies. Pat nelūdzu par velti – vēlējos atpirkt. Tiesa – nekāda naudīgā pircēja neesmu:D Ieliku http://www.draugiem.lv, http://www.ss.lv, http://www.sapforums.lv , http://www.calis.lv, kur likās, ka kāds varētu atsaukties. Ievietoju visur ziņu, ka meklēju padomju un vecākus traukus, virtuves piederumus, formas u.c

Iestaigāju Latgalītē, Rīgas Centrāltirgū, Vidzemes tirgū, Čiekurkalna tirgū – bet mazliet vīlusies atgriezos – tur, kā par spīti, nebija nekā, ko vēlējos. Vai bija, bet dārgi.

Toties Rīgas Centrāltirgū vienā no vecajām ēkām, kur 3.stāvā mitinās lietu humpalbode – faktiski  – lietotu vācijas mebeļu veikals – starp loriņiem atradu Rīgas porcelāna tējkannu. Tā reiz bij ceļojusi uz Vāciju un ar lietotiem krāmiem atvesta atpakaļ… Blakus tai viena no 4 Ulmaņlaika Kuzņecova  fabrikas krūzītēm, par kurām citu reizi…

Un parastu lielo cepešu šķīvi  ar zelta maliņu no servīzes, kas bija vairumam mājas 70.-80-tajos gados.

Tad pamazām sāka zvanīt cilvēki. Ka reiz šodien izlasīju Kāmju mammas dažus mēnešus vecu ierakstu un domāju – nav tik traki. Viss atkarīgs no tā, kā katrs skatās uz lietotām lietām.Lai gan – jā- stāsts katram savs. Katrs, kas zvanija – šķirties vēlējas atšķirīgu iemeslu dēļ no lietām. Patiesībā – par katru ir arī savs stāsts.  Lielāks vai mazāks. Dzīve nesastāv tikai no skaistiem, pozitīviem, iedvesmojošiem stāstiem. Bet nepiekritīšu, ka visi šķirās no saviem traukiem trūkuma spiesti. Katram ir savi iemesli.

Nu būs pagājis vairāk kā mēnesis, kopš meklēju traukus. Par to citos ierakstos vairāk, jo vienā tas nav ietilpināms.

Meklējumi turpinās.  Joprojām, kad ir laiks – dodos pie kāda ciemos, kas ir zvanījis un piedāvajis traukus. Un ne tikai traukus.

Dažs jautās – priekš kam jāmeklē fotografēšanai tik daudz veco trauku – man ir savs iemesls. Bet par to – tik drīz nerunāšu;)

jūlijs 26, 2010

Un vēl par audumiem:)

Sestdien sēdos uz velo un no savas Buļļu ielas mājiņas devos virzienā uz centru. Patiesībā ar konkrētu mērķi – sameklēt dzeltenu, plānu, nedārgu kokvilnas adumu, bet jau tad zināju, ka diez vai tas labi beigsies maciņam. Jo braucienos pēc audumiem nekad labi nebeidzās. Pirmā doma bij aizbraukt līdz http://www.abakhan.lv firmas veikalam Lielgabalu ielā. Ja tur nebūtu, tad pa centra mazajiem veikaliņiem un pēcāk Abakhan Rūpniecības ielas veikals. Brunčiem plandot, karstajā svēlmē izlaidu vēl līkumu uz mazzināmo Iļģuciema humpalnieku, kur bērniem labas drēbes var nopirkt un man rokdarbiem veikala īpašniece atliek sev pārdošanai nederīgo – devos uz mērķi. Abakhan tādēļ, ka jūlijā viņiem kā reiz bija atlaižu laiks – sestdien atlaidēm bija pēdējā diena.

Vispār pret šo veikalu man ir mazliet skepse, jo kat tur visa daudz – atrast tieši vajadzīg lietu parasti nevar. Teiksim, vajag baltu trikotāžu tikai no kokvilnas – jūs domājiet, ka ir? Nē! Bet toties, ja uztrapa uz jaunu preci, var uz viņu” neatkārtojamā pārdošanas veida” (citāts no mājas lapas) tikt pie kāda vērtīgāka auduma.

Un man, protams, kājiņa paslīdēja. Kad dzeltenais audums bij atrasts – cita būtu pagriezusies un devusies mājās šūt. Ne jau es. Man gribējās tikai paskatīties….:)

Bet maciņam tas beidzās bēdīgi. Tā nu tika ne tikai iepirkts dzeltenais, bet pie audumu ruļļiem ieradzīju trikotāžu, tiesa, ne tīru – elastiāns klāt. Kā arī kokvilnas adumus divus –

Tad izlēmu parakties kokvilnas adumos un šeku reku – izraku  dzelteno dizaineres Monalunas audumu no sērijas Mingle.

Sērija gan senāka, kad šobrīd varbūt ar vairs nav onlainā iegādājams no uzņēmuma RobertKaufman . Kad pirms kāda laika  skatījos dažādus audums – Monas Lunas dizainerētie dikti patika. Man atlika atrast tikai vienu, lai saprastu, ka Rūpniecības ielas veikalā ar varbūt vēl kādu ir cerība atrast, ja neviens cits nebūs  pasteidzies iekārot tādus.  Zilais puķainais ir Michael Miller. Nu ko, lecu atkal uz riteņa un minu uz Rūpniecības ielu. Paskatiju kaudzes virspusi – nekā prātīga. Bet nu cerību neatmetusi saņēmos rakāties un šeku reku – vēl  4 Monas Lunas audumi.

Pie kases an sapratu, ka laikam jau makā (kartē) brēc pēc iztukšīša. Meitene novilka karti – jā, par maz. Visi 4 nesanāk. Mana banka saka, ka vairāk par 10 latiem man nespīd. Nu kā lai tagad kādu atstāj?  Sarunāju atlikt līdz pirmdienai melnbalto gabaliņu, līdz ar to mājup braucu tikai ar trīs gabaliem somā. Pirms braukšanas gan vēl aizgāju līdz trikotāžai – ieradzīju vēl kaudzi labas kvalitātes, smukus audumus, kas nu dikti reti ir…Arī tos atliku. Tagad tukšums totāls abos ģimenes makos:D Jo ne tik savu kontu patīrīju, bet arī vīra. Nekas – ka mēdz teikt, nauda ir jāizdod, lai būtu vieta citai;) Bet ieguvums labs un prieks liels. Visi aduma gabali ap 2 un vairāk metri gari. Skaidrs, ka pa ~ 9 lati tos pat ebay nedabūtu.

Super – kādam taps kaut kas skaists;)

Trikotāža vienkārši dievīgi smuka un laba. Reti tā trāpās. Tiesa, tas gan tādā pašu vajadzību apšūšanai, jo ar tik maziem gabaliņiem lielākām lietām nav aršana.

jūlijs 24, 2010

Mozaikas.1.daļa.

Tiem, kas paši Latvijā aizrāvušies ar mozaikām, Kaffe Fassett vārds nudien nebūs nekas svešs. Amerikā dzimis mākslinieks. Cilvēks ar lielu talantu un acīm redzot – savu harismu, jo vai citādi kļūtu tik atpazīstams un zināms ne tikai to vidū, kuri aizrāvušies ar mozaikām.  Dažādu materiālu. Arī šujot ar audumu jeb Patchwork. Ja speciāli netā peld meklējumos, tad aizmaldīties var labi tālu, jo informācija par patchwork(jeb gabaliņu/ielāpu darbs)  vai quilting ir tik daudz. Un šī tehnika vienmēr ir bijusi gana poplāra. Droši vien tādēļ, ka ļoti racionāli var izmantot arī pārpalikušos auduma atgriezumus.

Jā, bet rakstīt gribēju par Kaffe Fassett. Un to, ka ikvienam darbam var iedvesmoties no apkārtnes. Pasaules. Kaffe Fassett darbi ir tikpat krāsaini, kā pasaule. Es pieņemu, ka diez vai viņam ir tik milzīgi daudz laika, lai viņš būtu rūdīts ceļotājs, bet darbos ir tādi krāsu salikumi, raksti, kādus pasaulē var ikviens ieraudzīt.

Kāpēc rakstu par Kaffe Fassett? Man ļoti patīk viņa dizaina rakstainie, krāsainie audumi. Nu ļoti. Un bija viens skaists audums. Mantots no mammas, kura vairs nešuj, bet audumi šādi tādi savulaik tikuši iegādāti. Izrādījas, ka Kaffe Fassett ir dikti līdzīgs, skaists audums :

Man ir violets.. Būs jaizdomā, ko skaistu pašūt.

Ja vēlme iegādāties Kaffe Fassett audumus –

http://www.portsmouthfabric.com/

http://www.fabric.com

Un vēl daudz vietās nopērkami. Ceļa izmaksas gan dažādas vietās atšķirīgas.

Par audumu iegādi internetā vispār ir gari un plaši jāraksta. Tik daudz lietu, kas jāievēro audumu internetā iegādājoties. Gan atšķirīgo mērvienību dēļ, gan auduma tipa, gan ceļa izmaksu….Un tā varētu turpināt. Par to citu reizi.

Kam intresē – var paklīst papētot citu darbus mozaikas tehnikā – kaffefassettinspiredcreations.

Bet krāsas, krāsas , rakstiņi…Eh…. Audumi.

aprīlis 14, 2010

Vecas lietas. Atmiņas un laiks.

Pāvākšanās ir laba lieta. Tas mums ļauj izvērtēt , cik dikti esam ieauguši lietās un ir laba iespēja no lielas daļas atbrīvoties.

Šodien aktīvi turpināju šķirot mantas.

Pukojos par nejēdzīgajām lielajām kastēm, ko vīrs iegādājies Depo. Visām jālīmē ciet apakšas, jo netur pat vieglas drēbes.  Līmlente izlietojas metriem, kilometriem. Kas tas par kartonu, ka lokās kā vien NEVAJAG. Ne kastes, bet pļurzas. Dikti daudz laika vajadzīgs, lai salīmētu.

Vēl vairāk laiku vajag, lai sašķirotu bezgalīgās bērnu mantu kaudzes. Nu kur man bija prāts, kad to visu sagādāju. Smieklīgākais, ka beidzamo pusgadu lielākā daļa nostāveja nesašķirotas, samestas kastēs. Iztikām. Tātad nevajag. Bet nezinu vai saņemšos pārdot, atdot. Man vienmēr liekas, ka tas vai šitas noderēs. Bez tam mantas stāv visādiem vecuma posmiem no 0 gadiem līdz pieaugušam vecumam. Mums bērniem ir tik maza vecuma atšķirība, ka nav vienkārši jēgas vairs no vecāka bērna pārdot un tad jaunākiem pirkt. Visu, kas vecākajam, manto jaunākie.  Bet visu laiku ir kādas tobrīd liekās mantas. Kuras bērniem ir vai nu vēl par ” lielu” , vai nu jau par ” mazu”. Bet nu, ko līdz mazā izaugs, būs jarevidē mazākās mantas uz neatgriešanos. Vairāk kā 3 nav mūsu plānos. It kā:)

Škirojot gadiem iekrātās lietas nejuši izcēlu mazu, plānu grāmatiņu. Nē – drīzāk burtnīciņu.  Viena no retajām manām gatavotajām lietām, kas izdzīvojusi līdz šim laikam. Iespējams, būtu vēl, ja vien 93. vai 94. gadā jaunākais brālis nebūtu nosvilinājis dzīvoklī bērnu istabu, kas mms visiem 4 bija kopīga. Tur sadega lielākā daļa viss, kas vien glabājās. Zīmejumi, daļa fotogrāfiju, manas pasakas, stāsti, vēstules no rūķiem, ar kurām ilgi ilgi māniju savu māsu un viņa tām ticēja…Štrunts par drēbēm, tās 90to sākumā tā kā tā mums bija maz. Bet žel radīto lietu, kuras būtu šobrīd interesanti pašai papētīt un izlasīt. Vēl jo vairāk, ka man mājās aug aktīvi fantazētāji.

Bet par mazo grāmatiņu. Tā ir nepabeigta pasaka.  Vairāk kā pasaka, mani ieinteresēja grāmatiņas vāks. Es atceros tās sajūtas, kad gatavoju to un kā dārgu lietu slēpu no jaunākajiem. Tobrīd labu papīru nebija viegli dabūt arī Rīgā. Kur nu vēl laukos. Mazā Lietuvas pierobežas ciemā. Neatceros, kur to dabūju. Iespējams, ka Rīgas radi atveda. Varbūtt kāds cits uzdāvināja. Jo tas laiks mūsu ģimenei bija trūcīgs. Grāmatiņa vairs ne īpaši labi izskatās, jo gadiem mētājusies man līdzi. Un kopš aizgāju mācīties un faktiski izvācos no mājām, esmu  vismaz  10 reizes pārcēlusies. Nu būs 11tā. Katru reizi tā bružājusies līdzi.

Radās jautājums, kur lai šobrīd dabū tādu papīru? No virspuses kā zaļš samts. Kā audums teju vai, bet tomēr tas nav audums. Kaut kas tamlīdzīgs. Otrā pusē vienkārši papīrs. Nekur tādu neesmu redzējusi. Vai Rīgā tāds ir? Būtu man kur izmantot, ja vien zinātu, kur tādu var iegādāties.

Veidojiet bezmaksas vietni vai emuāru vietnē WordPress.com.