ligavasiluna's Blog

novembris 17, 2010

Lietu kārtība.

Iepriekšējais ieraksts bij manam dvēseles stāvoklim veltīts, bet šis – tam, ko daru šobrīd.

Ik pa laikam man vajag traukus un dažadus nieciņus sadzīviskus fotografēšanai. Tā kā agrāk es bieži pārvācos – faktiski man bija lietu minimums, ko var aizvest un pārvest pat ar sabiedrisko transportu. Pie tā arī pieturējos – lietu minimums. Vajadzīgo bildēšanām sarunāju no citiem.

Rīgā esmu mazliet vairāk kā 10 gadus. Bet pa šo laiku esmu gan nomainījusi neskaitāmas dzīves vietas, gan apaugusi lietām. Bet es nenodabojos ar nežēlīgu izmešanu. Pēdējo reizi, kad to darīju, ne pārāk sen – pirms  gada – dikti nožēloju, jo izmetu divus krēslus, kas bij jarestaurē, bet tie bija zināmu laika posmu perfekta dizaina pērles. Tiesa – abiem bojāti sēdekļi. Viens koka  virtuves krēls. Otrs – atpūtas, mīksts , zvilnējamais krēls. Tagad zinu, ko būtu taisījusi un kur likusi. Bet ko nu vairs:) Toreiz vīram dikti sakrita uz nerviem un , kad man pašai uznācis bij visu sakārtot – izmetu.

Bet lietas var un vajag atjaunot.

Ne izmest ārā, vai kā šie izdarīt – http://academica.lv – sazāgējot…

Pirms

Pēc

Nezinu vai ar to būtu jālepojās. Īpaši tādēļ, ka bieži vien ir skolas, dažādi pansionāti, iestādes, kur krēsliem nav naudas…Un to vienkārši nav.

Bet stāsts būs ne tik daudz par krēsliem. Lai gan saimniecības mājā man vairākas mēbeles gaida, kad tās uzfrišinās un atgriezīs darbā.

Stāsts arī par to, ka reiz man lietu glabāšanai nebija ne vieta, ne iespējas. Lai gan bija tik daudz iespējas, kur cilvēki bija priecīgi man atdot darbiem savas lietas par velti. Atteicos, bet ja varēju – izmantoju bildēšanām . Šodien man ir visi priekšnosacījumi un iespējas glabāšanai, bet retais atdod savas lietas tā vienkārši par brīvu.

Vienu dienu sapratu – IR LAIKS! Īstais laiks savākt dažādas lietas fotografēšanām. Un traukus, kurus vienmēr vajag, bet nekad nav – kad tos visvairāk vajag. Musdienu var nopirkt – tik vien darbs, kā atrast – kur un sarūpēt naudu. Bet traukus, kas raksturo zināmu laika posmu – tik vienkārši nenopirksi.  Bez tam – vienmēr man patikuši trauki un bij doma, ka reiz, kad to varēšu – izveidošu kolekciju ar tiem, kas patīk.  Pie viena pratiski izmantojot darbam. Domāts – darīts!

Sāku ar sludinājumu, lai gan īsti ticības nebij, ka vispār kāds atsauksies. Pat nelūdzu par velti – vēlējos atpirkt. Tiesa – nekāda naudīgā pircēja neesmu:D Ieliku http://www.draugiem.lv, http://www.ss.lv, http://www.sapforums.lv , http://www.calis.lv, kur likās, ka kāds varētu atsaukties. Ievietoju visur ziņu, ka meklēju padomju un vecākus traukus, virtuves piederumus, formas u.c

Iestaigāju Latgalītē, Rīgas Centrāltirgū, Vidzemes tirgū, Čiekurkalna tirgū – bet mazliet vīlusies atgriezos – tur, kā par spīti, nebija nekā, ko vēlējos. Vai bija, bet dārgi.

Toties Rīgas Centrāltirgū vienā no vecajām ēkām, kur 3.stāvā mitinās lietu humpalbode – faktiski  – lietotu vācijas mebeļu veikals – starp loriņiem atradu Rīgas porcelāna tējkannu. Tā reiz bij ceļojusi uz Vāciju un ar lietotiem krāmiem atvesta atpakaļ… Blakus tai viena no 4 Ulmaņlaika Kuzņecova  fabrikas krūzītēm, par kurām citu reizi…

Un parastu lielo cepešu šķīvi  ar zelta maliņu no servīzes, kas bija vairumam mājas 70.-80-tajos gados.

Tad pamazām sāka zvanīt cilvēki. Ka reiz šodien izlasīju Kāmju mammas dažus mēnešus vecu ierakstu un domāju – nav tik traki. Viss atkarīgs no tā, kā katrs skatās uz lietotām lietām.Lai gan – jā- stāsts katram savs. Katrs, kas zvanija – šķirties vēlējas atšķirīgu iemeslu dēļ no lietām. Patiesībā – par katru ir arī savs stāsts.  Lielāks vai mazāks. Dzīve nesastāv tikai no skaistiem, pozitīviem, iedvesmojošiem stāstiem. Bet nepiekritīšu, ka visi šķirās no saviem traukiem trūkuma spiesti. Katram ir savi iemesli.

Nu būs pagājis vairāk kā mēnesis, kopš meklēju traukus. Par to citos ierakstos vairāk, jo vienā tas nav ietilpināms.

Meklējumi turpinās.  Joprojām, kad ir laiks – dodos pie kāda ciemos, kas ir zvanījis un piedāvajis traukus. Un ne tikai traukus.

Dažs jautās – priekš kam jāmeklē fotografēšanai tik daudz veco trauku – man ir savs iemesls. Bet par to – tik drīz nerunāšu;)

novembris 16, 2010

Dienas rit. Drīz Ziemassvētki. Un atkal gads galā…

Filed under: Ikdiena — Līga Vasiļūna @ 20:34

Ik pa laikam domāju uzrakstīt, bet…Nesaņemos. Apbrīnoju tos, kam laiks rakstīt regulāri. Kādam tas ir zināms darbs, jo reizē nes ienākumus – līdz ar to atbildība pret lasītājiem. Kādam pašrealizēšanās vajadzība un uzsišana sev uz pleca un lasītājs faktiski ir mazsvarīgaks. Kādam nenoformulēta vajadzība. Rakstīt. Un publicēties.

No vienas puses – man atpazīstamība nenāktu par sliktu. No otras – ir man dažas melnās avis biogrāfijā, ko labāk ārā neizprovocēt. Skaidrs, ka neesmu balta un pūkaina. Ir man sliktās puses. Dažs teiks – kā jebkuram. Iespējams.  Dažkārt, kā šobrīd – ieslīgstu mazliet tumsā un grūti ir tikt ārā. Kaut gan vienmēr ir kas atgadījies un  faktiski izvilcis no šī stavokļa arā. Pat ja pati nespēju saņemties izlīst vai tuvie nepamana. Tuvinieki bieži daudz ko nepamana.

Melnās svītras. Baltās. Melnās. Baltās.

Gājēja pāreja. Nekad nezinam, kas gaida pāri pārejot.

Darbā vēl ar vien neesmu atgriezusies Latvijas Avīzē. Parēķinot iespējas nopelnīt avīzē un vajadzību – kas būtu jāmaksā auklītei – sapratu, ka mūsu ģimene to nevar atļauties – bērna auklīti. Bet man nav nekādas nožēlas, ka nu mūsu ģimenei būs par dažiem simtiem latu mazāk, kas bija mans ikmēneša māmiņpabalsts. Mūsu oma, kas vienmēr skatījusies savus mazbērnus un ļavusi mums abiem strādāt – šajā pirmsziemassvētku laikā ir nodarbināta visvairāk gada laikā – viņa tirgos visu decembri un janvāra pirmajā pusē savus keramikas darbiņus Doma laukumā Ziemassvētku tirdziņā. Šajā laikā mēs mēginam paši mazos bērnus skatīties arī darba laikā. Tā nu izlēmu palikt bērnu kopšanas atvaļinājumā un izmantot brīvo laiku kopā ar bērnu. Zinu, ka būsim abas tikai ieguvējas. Jo ne jau naudā viss sverams… Lielajiem bērniem ir gan brīnišķīgs dārziņš ar ļoti labu vadītāju un ļoti fantastiskām audzinātājam. Aizvedot viņus tur – man sirds ir mierīga – zinu, ka esmu uzticējusi ļoti labās rokās viņus.  Pie manis un omas viņiem ir labi, bet jo lielāki, jo vairāk grib arī citu sabiedrību…

Mazākajai ir tikai gads. Un pat ja ar māsas un brāļa priekšrocību rinda pienāks ātri – bērnus dārziņā uzņem no 1,5 gadi. Faktiski pusgads vecākiem jādomā pašiem – ko iesākt . Palikt mājās vienam no vecākiem vai uzticēt auklītei. Kas ir izdevumi. Dažbrīd – viena vecāka alga.

Paliekot mājās ar mazuli – ieguvēji ir abi, gan vecāki. Gan mazulis.

Tiesa – ļoti nākas piedomāt, kā šajā laikā nomaksāt ikdienišķos rēķinus:) Jo pabalsts šajā laikā ir tikai 30 lati. Bet tas jau cits stāsts.

Atšķirībā no pirmā bērna kopšanas atvaļinājuma, kurš beidzās mazajai gadam paliekot – šoreiz nemaz neraujos strādāt. Ne tāpēc ka negribētu. Gribu gan. Pat ļoti gribu fotografēt. Un avīzes darbs ir interesants. Kā arī man ir brīnišķīgi kolēģi. Kas dažkārt piedod manām melnajām avīm…

Bet…Skatoties uz 5- gadīgo Alisi es redzu – CIK ātri viņi izaug. Un man vairs negribās apkrauties foto darbiem, kas ieilgst dažkārt līdz vēlai naktij, skriet pa pasauli, darīt, darīt darīt, bet gribās būt ar viņiem kopā. Redzēt kā uzaug. Mācītie kopā ar viņiem. Būt, būt, būt.

Tiesa, mājās dzīvošana nav nekāda izprieca. Tā ir arī rutīna. Ikdienas darbi. Ikdienas vajadzības, kuras nevar pastumt malā un izlikties, ka to nav.

Dažkārt es nogurstu. Izeju no rāmjiem, zūd pacietība, iecietība un jā – arī saprāts.

Reizēm man liekas, ka esmu kā gaisa dejotāja uz virves. Nobalansēt, nobalansēt. NENOKRIST.

Bet kad krītu, domāju, ka lai kā bija – nebija tak slikti. Ja varētu – darītu vēl labāk un vairāk. Lai saprastu, lai sajust, lai izzinātu.

Nesen nomira vecaistēvs. Un es iegrimu pārdomās.

Tādos brīžos tu dari mehāniski darbus. Bet domās esi citur.

Nāve nāca pēkšņi savā ziņā. Bet uzzinot, ka viņš bija slims ar vēzi un patiesībā mocijās, bet slēpa, saprotu, ka nāve bija arī kā atpestīšana no ciešanām. Un jā – viņam vienam bij grūti. Vecāmāte nomira nesen – man mazajai bija tikai 2 mēneši…

Mēģinu sevi izraut no melanholijas, jo tādos brīžos es apstājos. Neko radošu nedaru. Ir tukšums. Pat bērni vairāk vai mazāk dzīvojās savā vaļā.

Tad nepieciešams pamatīgi sapurināties. Dazkārt tas ir pamazām, dažkārt – kā trieciens uz aizberga, kuru neesi pamanījis aizdomājoties.

Arī no draugiem esmu atsvešinājusies. Ļoti. Tik ļoti, ka pēdējā laikā nezinu faktiski neko par citiem.  Ko viņi domā, ko dara.

Un kad tu attopies – tu esi nesabiedrisks, mājās tupētājs:D Nē, nepārprotiet – man mājās patīk. Bet skaidrs ir viens – es savā mājā parāk reti uzaicinu draugus ciemos. Un pārāk reti pati ciemojos.Un šī gada laikā pārāk maz gribējās svinēt, lai gan bija iemesli – vecākajai meitiņai palika 5 gadi. Mazākajai  – gads.

Parīt ciemos būs draudzene, kuru neesmu satikusi veselu mūžību – jāsaka, ka ar nepacietību gaidu ciemos viņu:)

Veidojiet bezmaksas vietni vai emuāru vietnē WordPress.com.