ligavasiluna's Blog

jūlijs 22, 2010

Eh, vasariņa…

Filed under: Augu valsts,Ikdiena,Koks,laukos forši — Līga Vasiļūna @ 13:04

Nav laika rakstīt, kaut apņēmos, ka sākšu rakstīt un rakstīšu bieži. Ne citu, sevis dēļ un zinu, ka meitai vēlāk būtu interesanti lasīt, ja vien tā lapa vairs pec entajiem gadiem būs:D

Bet nu netiku. Maija sākumā ievācāmies jaunajā mājā un vajadzēja steigšus parūpēties par dārzu. Gāju pa teritoriju un zīlēju, kas man tur aug. Dažas lietas vēl tagad neesmu atšifrējusi. Dažām lietām nemaz neķērāmies klāt, piemēram –  monstrīgajai, izbījušajai apkurināmai siltumnīcai. Tiesa, no siltumnīcas tur vairs maz palicis. Bet kāds no agrākiem iedzīvotājiem sametis tās pamatos mājas būvgružus. Tie daļēji aizauguši ar nezālēm un krūmiem. Jocīgi cilvēki, bet…Tas jāizvāc būs, bet doma to rudenī darīt. Būvgržos ieradzīju vecās mājas godību – skaistum skaistus vienkāršus, baltus krāsns podiņus. Sasistus lupatlēveros:(  Jocīgi tie saimnieki, jeb drīzāk – nesaimnieki bijuši. Man liekas neprāts izraut vecai 30to gadu mājai skaistas podiņkrāsnis, vietā salikt reģipšus un gāzes apkures katlu…Pie kam, apkure balonu gazes. Sienas nošūt reģipšiem un tā tālāk. Bet tas jau cits stāsts.

Toties dārzā saglabājušies saldie ķirškoki veci un lieli. Pavasarī ar vira mammu strīdējamies, kas tas par koku. Man jau likās, ka ķirsis. Kad sāka ziedēt, bija skaidrs. Tiesa, tikt pēc kiršiem bija neiespējamā misija. Puika gan mēģināja…

Pie ķiršiem gan tikām vēlāk. Brīnijos, kādēļ strazdi neklūp virsū skābajiem, zemajiem ķiršiem(ķiršu koki mūsu sētā ir daudz), bet pēc tam secināju, ka viņiem pietiek ar saldajiem, kur mazāk arī cilvēki putnus traucē. Kad uznāca viens no pirmajiem s[pēcīgākajiem negaisiem šovasar – pēc tās nakts visi saldie ķirši atradās zemē. Skatījos pa logu, ja iepriekšējās dienas pilns koks strazdiem, tad nu pēc negaisa – pilns zem koka. Prieki šiem gari nesanāca. Patrencu un pati salasīju.

Drīz pēc tam nolasīju un saldētavā saliku arī skābos ķiršus, bet pirms tam tos paspēja nogaršot ciemos atbraukusī draudzene ar abiem puikām Robertu un Jari.  Mazie kopā izlustējās uz nebēdu.  Alise gandrīz viena vecuma ar Robertu, bet Gustavam ir tikai teju paŗis dienu starpība ar mazo Jari.

Pirms tam īsi uz brīdi bija pirmio reizi jaunajā mājā atskrējusi māsīca ar ģimeni. Kopš aprīļa vidū piedzima viņas trešais bērniņš – meita Sonora. Nebijām redzējušās. Mums pagrūti iztaisīties līdz Vecmniekiem. Māsīca gan  bieži līdz tam iebrauca paciemoties un viņi vienmēr gaidītākie ciemiņi mūsmājās. Gan pirms mums bērni sāka dzimt abām, gan tagad, kad abām kopā 6 bērni:

Vecākais puika un Sandis palika ārpus kadra, bet Marts – vidējais, protams, kā vienmēr zskatījas tik amizanti, ka nevarēja nebildēt. Ar Alises zābakiem kājās  devās iekartot mūsmajās pagalmu…:)

Un visam pa vidu mani bērni. Kas spēj būt gan super tīrīgi paraugbērni, gan totāli šmuļi

.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bērniem jauniegūtā māja bija visvajadzīgāka un noderīgākā. Nu tiem ir kur augu dienu izskrieties. Un arī nodarboties ar saimniecībā noderīgām nodarbēm. Piemēram, audzēt puķes. Viens stāda, lej, kā pieaugušie teikuši un tad priecājās par uzziedējušām puķēm, otrs – pēc savām metodēm:

Diez vai apgrieztā hosta bij priecīga, bet par to jau mazajam dārzniekam maza bēda. Tiesa, tās hostas tur tāpat tika visai fiksi likvidētas, no pavasarī kupli saagušajām vairs maz kas atlicis. Vispirms dobei, kur skaisti uzziedēja tūlpes un narceses, kā arī citas pavasara puķes, vēl iestādīju rozes – tika pieteikts uzbrukums no divgadnieka puses. Tad mūsmājas mājvieta tika izraudzītam, Juglas patversmes labradoram.   Arī viņam likās, ka jāpalīdz man dobe izravēt. Rezultāta puķes paglābu citur, bet vietā biju spiesta iesēt zālāju. Hostas atstājot pagaidām, jo kļuva pārāk karsts, lai tās parstādītu.

Bet karsts šovasar ir tik ļoti, ka bērni atsakās vilkt jebkādas drēbes. Sākumā cīnījos, bet man nebija tik dadz pacietības. Padevos. Tagad man ikdienas nūdisti sētā.

 

 

jūlijs 16, 2010

Šodien dzimšanas diena…

Filed under: Dizains,Ikdiena,laukos forši,Mūzika,ziemas krājumi — Līga Vasiļūna @ 10:25

…vienam no krāsaināko darbu meistariem. Paša gan sen vairs nav. Bet darbi dzīvo. Nebūtu http://www.google.lv  – i aizmirstu, ka reiz dzimis Josef Frank – http://www.google.lv/images?q=Josef%20Frank&hl=lv&um=1&ie=UTF-8&source=og&sa=N&tab=wi

Šoreiz speciāli neliku nevienu standarta lapu ar apkopojumu par šī talantīga cilvēka dzīvi, darbiem u.c, bet http://www.google.lv ar attēlu meklētāju – skatieties paši. Darbi , krāsas vēl joprojām fantastiski aktuālas, kaut šogad viņam aprit 125 gadi;) Man skadināvu dizains vienmēr paticis. Zinu, ka citi apjūsmos viņa citus darbus, bet man patīk viņa zīmejumi, krāsas ….audumos. Eh!

Šodien vēlu vēlu ieripinājām no laukiem. Bijām uz ļoti īsu brīdi pie maniem vecākiem. Ievācu mammas audzēto ražu saldētavai. Mans vienīgais nopelns pie tās ir sēklu iegāde, tas gan man neliedza diezgan negausīgi šķīt lakstus mammas darzā, ko gan pārtrauca negaiss, kas strauji tuvojās. ŽĒL, ka kārtējo reizi nepaņēmu fotoaparātu līdzi, jo nodomāju – mes tikai uz mazmazītiņu brīdi – lai atvestu dārzeņus saldēšanai pirms tie šajā karstumā pārauguši. Debesis bija fantastiskas! Man gan nekad no negaisiem nav bail, varbūt sen sen bērnībā, bet šoreiz ņēmu pēdu – mākoņi tuvojās ļoti ātri. Skats bij fantsastiski labs – vecāku māja pa gabalu burtiski izskatijās  kā kāda briesmoņa rīklē, kas nerija to nost, bet nāca man virsū. Bērns, kas gulēja mašīna un bijām domājuši nekustināt , lai jau paguļ – izrāvu ārā. Vīrs nesaprata, ko es plosos, lai tak paliek mašīnā. tapat tūdaļ brauksim atpakaļ uz Rīgu. Tomēr bij pilnig skaidrs, ka es maza negribētu negaisa vidū pamosties mašīnā, kad apkārt dārd un sper zibens. Pirms sāka līt, gandrīz jau bijām drošā patvērmā – vecāku mājā. Bet pirmās smagās lāses tomēr bērni dabūja un sāka visi trīs brēkt no apjukuma – apkārt tumšs, tikko pamodušies, ducina pērkons, zibeņo un krīt smags lietus virsū…Vēlāk ēdot opīša salasītās mellenes ar siltu, tikko slauktu pienu, gan visi krenķi aizmirsās. Un lielākajiem abiem jau no lietus nekādā ziņā nav bail. Mazajai tas smagais lietus noteikti bija sveša lieta – līdz šim tikai smalko lietutiņu bija izbaudījusi.

Lai nu kā – nedaudz zirņi ielasīti – sagaldīju ziemas krājumiem un saldētavā iekšā blakus vakardienas atvestajiem brokoļiem un puķkāpostiem. Pašiem mums nav. Mammai darzā nograuza stādiņus kaut kādi spradži tādos tempos, kā siseņi savos uzlidojumos. Vēlāk vairs nebija ko stādīt.

Bet tam jau nakts tirdziņš – iegādāju brokoļus pa 0,70Ls/ kg un puķkāpostus pa 0,45Ls/kg tik daudz, lai saldētavā tos varu atrast līdz pat pavasarim. Pagājušā ziemā dikti fiksi nozuda, ka šogad liku vairāk – jo nu ir nākusi klāt vēl viena ēdāja.

Ieraksts tapa 14tajā jūlijā, lai gan nu jau ir 16,jūlijs.

WordPress.com blogs.