ligavasiluna's Blog

novembris 17, 2010

Lietu kārtība.

Iepriekšējais ieraksts bij manam dvēseles stāvoklim veltīts, bet šis – tam, ko daru šobrīd.

Ik pa laikam man vajag traukus un dažadus nieciņus sadzīviskus fotografēšanai. Tā kā agrāk es bieži pārvācos – faktiski man bija lietu minimums, ko var aizvest un pārvest pat ar sabiedrisko transportu. Pie tā arī pieturējos – lietu minimums. Vajadzīgo bildēšanām sarunāju no citiem.

Rīgā esmu mazliet vairāk kā 10 gadus. Bet pa šo laiku esmu gan nomainījusi neskaitāmas dzīves vietas, gan apaugusi lietām. Bet es nenodabojos ar nežēlīgu izmešanu. Pēdējo reizi, kad to darīju, ne pārāk sen – pirms  gada – dikti nožēloju, jo izmetu divus krēslus, kas bij jarestaurē, bet tie bija zināmu laika posmu perfekta dizaina pērles. Tiesa – abiem bojāti sēdekļi. Viens koka  virtuves krēls. Otrs – atpūtas, mīksts , zvilnējamais krēls. Tagad zinu, ko būtu taisījusi un kur likusi. Bet ko nu vairs:) Toreiz vīram dikti sakrita uz nerviem un , kad man pašai uznācis bij visu sakārtot – izmetu.

Bet lietas var un vajag atjaunot.

Ne izmest ārā, vai kā šie izdarīt – http://academica.lv – sazāgējot…

Pirms

Pēc

Nezinu vai ar to būtu jālepojās. Īpaši tādēļ, ka bieži vien ir skolas, dažādi pansionāti, iestādes, kur krēsliem nav naudas…Un to vienkārši nav.

Bet stāsts būs ne tik daudz par krēsliem. Lai gan saimniecības mājā man vairākas mēbeles gaida, kad tās uzfrišinās un atgriezīs darbā.

Stāsts arī par to, ka reiz man lietu glabāšanai nebija ne vieta, ne iespējas. Lai gan bija tik daudz iespējas, kur cilvēki bija priecīgi man atdot darbiem savas lietas par velti. Atteicos, bet ja varēju – izmantoju bildēšanām . Šodien man ir visi priekšnosacījumi un iespējas glabāšanai, bet retais atdod savas lietas tā vienkārši par brīvu.

Vienu dienu sapratu – IR LAIKS! Īstais laiks savākt dažādas lietas fotografēšanām. Un traukus, kurus vienmēr vajag, bet nekad nav – kad tos visvairāk vajag. Musdienu var nopirkt – tik vien darbs, kā atrast – kur un sarūpēt naudu. Bet traukus, kas raksturo zināmu laika posmu – tik vienkārši nenopirksi.  Bez tam – vienmēr man patikuši trauki un bij doma, ka reiz, kad to varēšu – izveidošu kolekciju ar tiem, kas patīk.  Pie viena pratiski izmantojot darbam. Domāts – darīts!

Sāku ar sludinājumu, lai gan īsti ticības nebij, ka vispār kāds atsauksies. Pat nelūdzu par velti – vēlējos atpirkt. Tiesa – nekāda naudīgā pircēja neesmu:D Ieliku http://www.draugiem.lv, http://www.ss.lv, http://www.sapforums.lv , http://www.calis.lv, kur likās, ka kāds varētu atsaukties. Ievietoju visur ziņu, ka meklēju padomju un vecākus traukus, virtuves piederumus, formas u.c

Iestaigāju Latgalītē, Rīgas Centrāltirgū, Vidzemes tirgū, Čiekurkalna tirgū – bet mazliet vīlusies atgriezos – tur, kā par spīti, nebija nekā, ko vēlējos. Vai bija, bet dārgi.

Toties Rīgas Centrāltirgū vienā no vecajām ēkām, kur 3.stāvā mitinās lietu humpalbode – faktiski  – lietotu vācijas mebeļu veikals – starp loriņiem atradu Rīgas porcelāna tējkannu. Tā reiz bij ceļojusi uz Vāciju un ar lietotiem krāmiem atvesta atpakaļ… Blakus tai viena no 4 Ulmaņlaika Kuzņecova  fabrikas krūzītēm, par kurām citu reizi…

Un parastu lielo cepešu šķīvi  ar zelta maliņu no servīzes, kas bija vairumam mājas 70.-80-tajos gados.

Tad pamazām sāka zvanīt cilvēki. Ka reiz šodien izlasīju Kāmju mammas dažus mēnešus vecu ierakstu un domāju – nav tik traki. Viss atkarīgs no tā, kā katrs skatās uz lietotām lietām.Lai gan – jā- stāsts katram savs. Katrs, kas zvanija – šķirties vēlējas atšķirīgu iemeslu dēļ no lietām. Patiesībā – par katru ir arī savs stāsts.  Lielāks vai mazāks. Dzīve nesastāv tikai no skaistiem, pozitīviem, iedvesmojošiem stāstiem. Bet nepiekritīšu, ka visi šķirās no saviem traukiem trūkuma spiesti. Katram ir savi iemesli.

Nu būs pagājis vairāk kā mēnesis, kopš meklēju traukus. Par to citos ierakstos vairāk, jo vienā tas nav ietilpināms.

Meklējumi turpinās.  Joprojām, kad ir laiks – dodos pie kāda ciemos, kas ir zvanījis un piedāvajis traukus. Un ne tikai traukus.

Dažs jautās – priekš kam jāmeklē fotografēšanai tik daudz veco trauku – man ir savs iemesls. Bet par to – tik drīz nerunāšu;)

aprīlis 16, 2010

Urā! Man ir darba rīks.

Filed under: Vecu lietu labošana,šūt — Līga Vasiļūna @ 03:45
Tags: , , , , ,

Nav gan gluži tik pamatīgs pasākums, kā pirms 4 gadiem foto tehnikas meklēšana, atrašana un braukšana iegādāties uz Ameriku, bet tomēr labu brīdi tam briedu. Man gluži negaidot iepriecināja pašas mamma. Uzdāvināja kapitālu tam. Es pati krāju un droši vien vēl labi ilgi krātu. Šušanas darba rīkiem. Līdz šim, lai ar daudzi redzot uzšūto netic, šuvu rokām. Īstenība, visai nelietderīgi iztērēts laiks šajā gadsimtā:D To ko varētu ar mašīnu izdarīt dažās sekundēs, es knibināju stundās. Atdarinot mašīnas dūrienus…

Bet nu jā. Makā ir tik, cik ir. Man tā īsti nesanāca nekad tai. Vienmēr atradās kaut kas cits, kur vairāk vajadzīgs ielikt. Tagad bija ideja, laiks tās īstenošanai(ko tik nesadara un neizdomā esot bērnu kopšanas atvaļinājumā), gan gala beigās – nauda tam. Ar mammu gan mums nesanāk pārāk bieži tikties. Beidzamo reizi februāri vecāsmātes bērēs. Viņa laukos, kopš avārijas pārāk apkārt neskraida, jo pie lielākas piepūles visas malas sāp, bet man līdz tiem laukiem jātiek. Kamēr bija sniegs, ar sēdināto Audi diezgan nereāli iepeldēt pa dziļajām kupenām mūsu lauku mājā. Kad atkusa, atkal tas pats. Sazvanamies gan bieži. Vienā no sarunām teicu, ka man padomā vairāki forši modelīši bērniem, bet ar rokām nevaru sašūt. Mamma piedāvāja savu palīdzību finansiālu, no kuras neatteicos. Šodien mājās ienesu kasti ar Janome overloku http://sujmasinas.lv/?wp=30&sg=80&sid=437  un viss vienkāršāko šujmašīnu, kurai nav entu entie dūrieni, bet cena nesasniedzama:)http://sujmasinas.lv/?wp=30&sg=78&sid=435 Un vēl veselu audumu blāķi, lai gan mājās jau ir neizlietoti audumi vesela kaste.

Man gan ir vēl lietas, ko gribās. Bet līdz tam man vēl augt. Gan zināšanās, gan finansēs:D Varbūt reiz pačukstēšu, kas tas ir…

Nu ko, atliek tikai pabeigt pavasara tīrīšanu, uzmest idejas taustāmā veidā un aiziet! Tiesa, dienas kārtībā ir manas bernības laika lelle-bēbis, kuram jāpāršuj vēders. 80to sākumā nebija ne Anabellas, ne Beibī borni, ne kas tamlīdzīgs. Bet arī bija, protams, lelles kā bēbji. Manējais vēl dzīvs. Tiesa, ar ļoti izdilušu vēdera audumu, vecu, kunkuļos savēlušos vati. Abiem tiem nāksies no bēbja šķirties, jo šūšu jaunu. Adums ir, mašīna ir, tikai vēl vēdera pildījums jāsagādā. Un brīvdienās jāpiekerās klāt, esmu meitai apsolījusi.

WordPress.com blogs.