ligavasiluna's Blog

aprīlis 14, 2010

Vecas lietas. Atmiņas un laiks.

Pāvākšanās ir laba lieta. Tas mums ļauj izvērtēt , cik dikti esam ieauguši lietās un ir laba iespēja no lielas daļas atbrīvoties.

Šodien aktīvi turpināju šķirot mantas.

Pukojos par nejēdzīgajām lielajām kastēm, ko vīrs iegādājies Depo. Visām jālīmē ciet apakšas, jo netur pat vieglas drēbes.  Līmlente izlietojas metriem, kilometriem. Kas tas par kartonu, ka lokās kā vien NEVAJAG. Ne kastes, bet pļurzas. Dikti daudz laika vajadzīgs, lai salīmētu.

Vēl vairāk laiku vajag, lai sašķirotu bezgalīgās bērnu mantu kaudzes. Nu kur man bija prāts, kad to visu sagādāju. Smieklīgākais, ka beidzamo pusgadu lielākā daļa nostāveja nesašķirotas, samestas kastēs. Iztikām. Tātad nevajag. Bet nezinu vai saņemšos pārdot, atdot. Man vienmēr liekas, ka tas vai šitas noderēs. Bez tam mantas stāv visādiem vecuma posmiem no 0 gadiem līdz pieaugušam vecumam. Mums bērniem ir tik maza vecuma atšķirība, ka nav vienkārši jēgas vairs no vecāka bērna pārdot un tad jaunākiem pirkt. Visu, kas vecākajam, manto jaunākie.  Bet visu laiku ir kādas tobrīd liekās mantas. Kuras bērniem ir vai nu vēl par ” lielu” , vai nu jau par ” mazu”. Bet nu, ko līdz mazā izaugs, būs jarevidē mazākās mantas uz neatgriešanos. Vairāk kā 3 nav mūsu plānos. It kā:)

Škirojot gadiem iekrātās lietas nejuši izcēlu mazu, plānu grāmatiņu. Nē – drīzāk burtnīciņu.  Viena no retajām manām gatavotajām lietām, kas izdzīvojusi līdz šim laikam. Iespējams, būtu vēl, ja vien 93. vai 94. gadā jaunākais brālis nebūtu nosvilinājis dzīvoklī bērnu istabu, kas mms visiem 4 bija kopīga. Tur sadega lielākā daļa viss, kas vien glabājās. Zīmejumi, daļa fotogrāfiju, manas pasakas, stāsti, vēstules no rūķiem, ar kurām ilgi ilgi māniju savu māsu un viņa tām ticēja…Štrunts par drēbēm, tās 90to sākumā tā kā tā mums bija maz. Bet žel radīto lietu, kuras būtu šobrīd interesanti pašai papētīt un izlasīt. Vēl jo vairāk, ka man mājās aug aktīvi fantazētāji.

Bet par mazo grāmatiņu. Tā ir nepabeigta pasaka.  Vairāk kā pasaka, mani ieinteresēja grāmatiņas vāks. Es atceros tās sajūtas, kad gatavoju to un kā dārgu lietu slēpu no jaunākajiem. Tobrīd labu papīru nebija viegli dabūt arī Rīgā. Kur nu vēl laukos. Mazā Lietuvas pierobežas ciemā. Neatceros, kur to dabūju. Iespējams, ka Rīgas radi atveda. Varbūtt kāds cits uzdāvināja. Jo tas laiks mūsu ģimenei bija trūcīgs. Grāmatiņa vairs ne īpaši labi izskatās, jo gadiem mētājusies man līdzi. Un kopš aizgāju mācīties un faktiski izvācos no mājām, esmu  vismaz  10 reizes pārcēlusies. Nu būs 11tā. Katru reizi tā bružājusies līdzi.

Radās jautājums, kur lai šobrīd dabū tādu papīru? No virspuses kā zaļš samts. Kā audums teju vai, bet tomēr tas nav audums. Kaut kas tamlīdzīgs. Otrā pusē vienkārši papīrs. Nekur tādu neesmu redzējusi. Vai Rīgā tāds ir? Būtu man kur izmantot, ja vien zinātu, kur tādu var iegādāties.

Komentējiet »

Vēl nav komentāru.

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: